Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Kaut vai tā, — turpināja Džerards. — Bet, ja tās savstarpēji iedarbojas, kāpēc to neizmantot?

— Es nesaprotu, — atkal ierunājās Kendals.

Džerards aizvien vairāk atguva pārliecību.

— Jā gan, kāpēc neizmantot? — Viņš pagriezās pret Raitu. — Vai ir iespējams mainīt degrona molekulas struktūru?

— Viss ir atkarīgs no tā, ko jūs ar to gribat darīt, — piesardzīgi atbildēja Raits.

— Neko pārdabisku. Vai tas ir sarežģīti, teiksim, aizstāt tajā vienu no aminoskābes atlikumiem?

— Vieglāk par vieglu, — atbildēja Raits. — Iedarbojieties ar hidrolīzi, un …

— Metode nav svarīga, — satraukts iebilda Džerards. — Svarīgi ir, vai tas notiek ātri.

— Jā, es teiktu jā. Bet es neredzu…

— Vai degrona ķēdē var iesaistīt azīda vai cianīda grupu?

— Jā, tas ir iespējams. Es mēģināju to vienā no mūsu pirmajiem eksperimentiem. Nekas neiznāca — plastmasa kļuva traki indīga.

— Redziet nu! — iesaucās Džerards. — Indīga!

Kendals gandrīz vai salēcās.

— Sapratu! Mainīt plastmasas struktūru, lai tā…

— … kļūtu indīga. — Džerards trīcēja no satraukuma. — Un tad izlikt to kā žurku indi. Baktērijas to apēdīs un aizies bojā.

— Mans dievs! — izsaucās Kendals. — Tā taču ir laba doma! Jā, man tā patīk. Bet kas būs tālāk?

— Nekas neiznāks. Tā ir tukša laika tērēšana, — paziņoja Raits.

Džerards izlikās nedzirdam viņu.

— Vai jūsu laboratorijā vēl ir paraugiekārta? — Raits grasījās kaut ko bilst pretī. — Ir vai nav?

Džerards draudoši tuvojās Raitam. Ķīmiķis pacēla acis: kanādietis slējās pār viņu kā tornis.

— Jā, vēl ir un darbojas. Pagājušajā nedēļā ar to strādāja Skenlons. Viņš mēģināja …

— Vai jūs varat to iedarbināt?

— Varu, protams, tikai tā būs tukša laika tērēšana. Turklāt es …

— Vai jūs to iedarbināsiet?

Džerards gandrīz vai kliedza. Raits skatījās uz kanādieti ar neslēptu naidu. Pēkšņi viņš novērsa skatienu.

— Labi, — viņš noteica, — es to izdarīšu.

Stindzinošais ziemas gaiss tukšajās ielās bija Einslija baciļu smirdoņas pilns. Biezām pārslām krita sniegs, un klusumu traucēja vienīgi nelielo dezinfekcijas komandu kareivji, savos aizsargtērpos soļodami pa izmirušajām ielām kā kosmonauti, kas pēta nepazīstamu planētu. Viņu smagie zābaki gurkstināja sniegu.

Visapkārt aplenkuma zonai pie izejām un dezinfekcijas punktiem bija sablīvējušās mašīnas ar pārvietojamiem televīzijas raidītājiem. Dega loka lampas,

reportieri mēģināja izspiest kādu vārdu no apstulbušajiem cilvēkiem, kas meimuroja laukā no zonas, ieģērbti vai nu virsvalkos, vai slikti piegulošās drēbēs.

Nobažījušies tuvinieki mīņājās pie izejām, cerēdami uzzināt kaut ko jaunu. Zilajai gaismai zibot, cauri tukšajai Trafalgarskvērai uz augšu pa Cering- krosroudu aiztrauca ātrā palīdzība, ar riteņiem saceldama skaistus baltus sniega mākoņus.

Zemu pāri jumtiem aizsprakšķēja helikopters. Riskēdams ar dzīvību, pa tā atvērtajām durvīm bija izkāries laukā operators, iemūžinot lentē unikālus kadrus.

Einslija radītais mutants-59, meklēdams barību, apguva aizvien jaunus un jaunus rajonus. Dažas kolonijas gāja bojā uz metāla vai akmens virsmas, citas atrada iespēju augt plastmasas kabeļos un vados apakš zemes. Lēni un neatlaidīgi baktērijas izēda pilsētai sirdi.

Ar gurdu, pelēku seju Džerards stāvēja Kreimera laboratorijā pie tāfeles, rakstīja sarežģītas matemātiskas formulas un pārbaudīja tās ar galda skaitļotāju, kas rija perfolenti ar uzdevumu un dūkdams klikšķināja atbildes. Pulkstenis rādīja trešo nakts stundu. Raits, Skenlons un Bikens rosījās ap smagu aparātu, kas sastāvēja no stikla cauruļu savijuma un balstījās uz nedrošām metāla kājām. Pa caurulēm plūda krāsainas strūkliņas, un galu galā iznāca staipīgs, brūns šķidrums, kas lēni pilēja koniskā kolbā. Tajā bija sakrājies dažus centimetrus biezs šķidruma slānis. Raits aizgrieza stikla tapu, paņēma kolbu, aiznesa to pie Džerarda galda un apātiski apsēdās. Viņš runāja gurdeni un nevērīgi.

— Tam pašam jābūt… poliaminostirēnam ar ilkņiem…

Džerards pagriezās prom no skaitļotāja.

— Jūs esat simtprocentīgi pārliecināts?

— Protams, bet mēs to pārbaudīsim ar hromato- grāfu. Vajadzēja notikt nitrozamīna grupas aizstāšanai ceturtajā sānu ķēdē ar ciāna radikāli.

— Bet vai tas darbosies? Varbūt jūs esat nomā- kuši visas tā īpašības?

— Ķīmija mums ir uz pienācīga līmeņa, esiet bez bažām, — aizkaitināts atbildēja Raits. — Izmēģināt ir jūsu uzdevums.

Džerards ilgi skatījās uz ķīmiķi, tad sacīja:

— Kad mēs atnācām uz šejieni, es ieliku termostatā mutanta kultūras. Tagad tām būtu jāverd. Es tūlīt tās dabūšu.

Viņš piegāja pie termostata un izņēma no tā trīs lielas vaļējas glāzes. Katras glāzes dibenā bija lēzens Petri trauks. Kanādietis saudzīgi aiznesa tos uz galveno laboratoriju. Raits sekoja, turēdams rokās konisko kolbu ar saindēto plastmasu. Džerards izslaucīja kvadrātīgu porcelāna bļodu, nolika to uz galda un ielēja vienā malā staipīgo, brūno šķidrumu. Tad viņš pasvārstīja bļodu, līdz šķidrums izplūda plānā kārtiņā pa pustrauku. No vienas glāzes viņš izņēma Petri trauku un uzmanīgi pacēla to pret gaismu, ne par naga tiesu neatliekdams no horizon- tāles.