Mutants-59 plastmasu ēdājs

Asaras bija padarījušas Annu pavisam vārgu. Viņu bija plosījušas pārāk pretrunīgas jūtas, tagad viņa ilgojās miera, ilgojās aizbēgt no visiem un visa. Viņa pagriezās pret skotu un sniedza viņam abas rokas.

— Draugs, — viņa sacīja, — esmu jums bezgala pateicīga. Paldies par visu.

— Es neko sevišķu neesmu izdarījis, meitiņ.

— Bet tagad es gribu tikt mājā.

— Diezin vai jums vajadzētu steigties ar izrakstī- šanos.

— Esmu vesela. Patiešām, man ir jātiek mājā.

— Es pasaukšu māsu, — teica Bikens ar šaubām balsī. — Un, ja viņi atļaus izrakstīties, es aizvedīšu jūs uz mājām.

— Nē, — teica Anna, — nevajag, jūs tāpat daudz esat darījis manā labā. Jūs droši vien gaida laboratorijā. Atstājiet mani, tā nudien būs daudz labāk. Un vēlreiz liels paldies.

Bikens izgāja no istabas, un tikai tad, kad Anna bija

beigusi ģērbties un sagatavojusies tikties ar māsu, viņa atcerējās vēstuli.

Vai tā bija ietekmējusi Kreimera apņēmību? Pēc septiņiem kopdzīves gadiem viņa nepazina vīru vairāk kā pašā sākumā. Viņa rīcību bija grūti paredzēt. Varbūt viņš pirms aizbraukšanas bija izlasījis vēstuli?

Šo domu viņa atmeta. Skaidrs, ka nebija. Kā viņš varēja zināt, ka lidmašīna nogāzīsies? Tas nepavisam nebija viņa dabā. Bet nomazgāt rokas, izmest kādu no prāta — tas gan izskatījās pēc viņa. Anna notrīsēja, iedomājoties, ka vēstule nogriezusi ceļu uz samierināšanos. Kreimeram tā acīmredzot bija likusies negrozāma, un nebija nekāds brīnums, ka viņš bija atstājis tādu saltu un nejūtīgu sievu likteņa varā.

Vai viņai bija tiesības nosodīt vīru? Bija daudz iespēju, kā atrisināt galveno uzdevumu. Bet ja nu — šis minējums Annu pārsteidza — viņa visu ir izdomājusi?

Ja nu brauciens uz Kembridžu nekādi nav saistīts ar t o sievieti? Ja nu tas ir gluži vienkārši viņas fantāzijas auglis?

Nē, Šaronas vēstule apliecināja viņu tuvību. Nu, un tad? Varbūt tā bija tikai miesīga tieksme. Varbūt šī sieviete pārdzīvoja dziļāk nekā Kreimers. Viņa taču nekad nebija redzējusi kādu vīra vēstuli Šaronai. Un uz šo nepamatoto aizdomu pamata viņa bija sabojājusi sev dzīvi un varbūt pat iedzinusi nāvē Kreimeru!

Galvenais ārsts nelabprāt atļāva Annai izrakstīties, lai gan īstenībā nopriecājās, ka atbrīvosies vieta smagāk slimiem. Ieteikuši Annai atpūsties un nākamajā dienā aiziet pie ārsta, slimnīcas darbinieki izsauca taksometru, un viņa aizbrauca mājā.

Nonākusi dzīvoklī, Anna sabruka atzveltnes krēslā. Pazīstamās smaržas remdēja viņas sāpes. Tagad tas bija vairāk viņas nekā Kreimera dzīvoklis.

Tas bija viņas patvērums, kaut kas līdzīgs vientuļnieka mītnei. Īstenībā maz kas vairs atgādināja viņai vīru.

Pārsteigta Anna konstatēja, ka dzīvoklī nekas neatgādina Kreimeru. It kā viņš tikai paretam būtu to izmantojis — kā viesnīcas istabu. Viņš vienmēr bija dzīvojis kā uz riteņiem. Paviršs skūpsts.. «Piedod, mīļā, man šovakar jābūt Zenēvā…» «Piedod, mīļā, šodien es neēdīšu pusdienas mājās …» «Piedod, mīļā, piedod …»

Vārdi atkārtojās un atkārtojās, līdz kamēr Anna iesnaudās turpat krēslā. Pēc kāda laika viņa lēni atvēra acis. Anna ilgojās pēc drauga, pēc kāda, kas atbalstītu viņu, rūpētos par viņu. Vecāki viņai bija miruši, un, lai gan strādājot Anna iemantoja daudz paziņu, draugus viņa varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Kaut kas istabā piesaistīja Annas uzmanību, un viņa piecēlās kājās.

Šaubu nevarēja būt — uz kamīna gulēja vēstule. Viņa pieskrēja pie kamīna un paņēma vēstuli. Tā nebija atplēsta.

Menzela okeāna jahta stāvēja noenkurojusies Ci- česteras ostā, tumšajā ūdenī atspīdēja tās baltās un zeltainās kontūras.

Menzels rosījās pa mašīntelpu, sagatavodams «Volvo» dzinēju ilgajam braucienam uz Bordo. Ekermens sēdēja un, viskija pudeli rokā šūpodams, īdzīgi vēroja, kā Kerola Menzela krauj laukā no ceļasomas konservu bundžas un liek kambīzes skapī.

Līdz piekrastei viņi bija nokļuvuši bez grūtībām. Menzels bija gribējis braukt kopā ar sievu, bet Ekermens, aizdomu urdīts, bija paziņojis, ka jābrauc visiem kopā.

Ekermens pārbaudīja dārgakmeņus. Tie karājās polietilēna maisiņos, ar neilona auklām ielaisti benzīna tvertnē. Pat centīgie muitas ierēdņi nekad neieraudzītu maisiņus, jo tie bija parasti krietni tālu no iepildīšanas cauruma. Uzskrūvējis atpakaļ vāciņu, viņš, ar pirkstu paspiezdams vara gredzenus, pārbaudīja no plastmasas gatavotos dzinēju degvielu vadus.

Mutants-59 sāka baroties.

Pēc deviņām stundām, kad viņi bija gandrīz desmit kilometrus aiz Rošelas zemesraga, gludais stikla šķiedras korpuss lauzās uz priekšu cauri augošajiem līča viļņiem. Motoru vienmuļā dūkoņa bija uzdzinusi visiem trim braucējiem snaudienu.

Benzīnvads, kas pievadīja degvielu labās puses cilindru rindai, sāka ielīkt.

Ekermens sēdēja kajītē pilns kā zeķe. Kerola Menzela pūlējās lasīt kādu romānu, bet pats Menzels stāvēja kubrikā, velti lūkodams saskatīt kaut ko priekšā lielajos viļņos.

Mutants-59 dalījās arvien ātrāk, kamēr bija izēdies cauri benzīnvadam. Galu galā tas pārplīsa, un uz aizslēgtās mašīntelpas grīdas sāka šļākties benzīna straume. Pludiņu līmenis abos Vēbera karburatoros nokritās, motors nošķaudījās un apklusa.