Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Ja, ta tas ir, — sarunu biedrs turpinaja, — un, zināt, līdz pat šim laikam nav sastādīta pilnīga rajona pazemes karte. Tas nudien …

Sleiters pacēla acis — istabā iedrāzās Bikens.

— Doktor Biken! Kā jūs te gadījāties?

— Tam nav nozīmes. Man ar jums jāaprunājas. — Garais, kalsnais skots tikko valdījās. — Es to atradu!

— Ko tad?

— Trūkstošo posmu, kopīgo faktoru, ļaunuma sakni!

— Nomierinieties. — Sleiters norādīja uz krēslu.

— Apsēdieties. Starp citu, tas ir misters Parkins no ūdens apgādes pārvaldes laboratorijas. Mister Par- kin, iepazīstieties — doktors Bikens no Kreimera aģentūras. — Abi vīrieši pameta viens otram ar galvu.

— Bet tagad stāstiet.

— Redziet, — sacīja Bikens, — vai atceraties, ka skaitļotājā, kas vadīja jūsu ceļu tīklu, atklāja bojātu mezglu un Hītrovas katastrofas iemesls bija bojāts degvielas sūkņa kontrolaparāts?

— Atceros.

— Ekspertīze liecināja, ka ir sabojājusies izolācija, vai ne?

— Jā, es labi atceros. Mēs īstenībā gājām vēl tālāk un atklājām, ka katastrofa Hītrovā notikusi analoga iemesla dēļ, bet flotes pavēlniecība uzskata, ka tas pats ir noticis ar «Tritonu».

— Pareizi. Trīs notikumi, bet iemesls viens.

— Nemaz. — Sleiters papurināja galvu. — Tas neko vēl nepierāda. Labi, es pieņemu, ka izolācijas sairšana ir kopīgs faktors, taču…

— Piekrītu, — viņu pārtrauca Bikens, — bet ja nu izolācija ir sairusi viena un tā paša iemesla dēļ?

— Kā jūs to domājat?

— Ja nu izolācija ir sairusi vienai un tai pašai detaļai?

— Jā, tas uz mani atstās lielāku iespaidu.

— Pēdējās trīs dienas es, bez pārspīlējuma varu teikt, dzīvoju pie telefona. Esmu pats veicis izmeklēšanu un…

— Turpiniet.

— Tā tiešām ir viena un tā pati detaļa! — Bikens sāka mētāties ar rokām. — Jā, viena un tā pati!

Lidmašīnas degvielas sūkņa mērītājā bija tāds mazs elektronu elementiņš — loģiskā šūniņa. Jūsu skaitļotājā tas pats elements veidoja vitāli svarīgu adaptīvās shēmas daļu, un — es sazvanījos ar flotes pētniecības institūtu Portsmutā — tā pati šūniņa bijusi iebūvēta Viņas Augstības zemūdenes «Tritons» raķešu palaišanas tāluma skaitļotājos.

— Labi, tātad jūs esat atraduši kopīgu detaļu, un tomēr tas nav iemesls. Tikpat labi jūs varētu apgalvot, ka skrūves un uzgriežņus ražojusi viena firma. Bet tas neko nepierāda!

— Piekrītu. Primitīva loģika un tā tālāk, — Bikens bija formā, — bet ar to viss nebeidzas. Vai lasījāt par «Kondora-19» katastrofu?

— Jā.

— Ta pati detaļa bija komandas moduli! Es pārbaudīju ar NASA starpniecību.

— Doktor Biken, piedodiet manu spītību, bet tas tiešām nekrīt svarā, cik vietās jūs esat atradis šo detaļu. Jūs tik un tā …

— Bet vai jūs esat gatavs atzīt, ka tas ir svarīgs netiešs pierādījums?

— Ne sevišķi svarīgs, bet dīvains gan, tam es piekrītu.

Bikens taisīja vaļā portfeli.

— Tagad kas attiecas uz tiešiem pierādījumiem, — viņš sacīja, izņemdams no portfeļa metāla kastīti, bet no tās — aizzīmogotu polietilēna aploksni, kurā atradās neliels plastmasas kubs ar desmit ārā iznākušiem vadiņiem. Bikens to visu nolika uz galda. — Lūk, te ir loģiskā šūniņa M-13. Tas ir, tāda tā izskatās, kamēr nav lietota, taisnā ceļā no noliktavas.

— Kā tas saprotams — kamēr nav lietota?

Bikens piedūrās nelielajam elektroniskajam kubam.

— Kad es atklāju, ka šī lietiņa ir iejaukta visās trijās katastrofās, es piezvanīju tās ražotājiem un palūdzu viņus, lai atsūta man dažus eksemplārus izpētīšanai. Vienu es tūliņ izjaucu un aizsūtīju Beronam.

— Beronam?

— Manam paziņam no Veselības aizsardzības institūta Kolindeilā.

— Es nesaprotu…

— Berons pārbaudīja, vai kubā nav mikroorganismu. — Sleiters bija pārsteigts. — Plastmasā atrada sporas.

Sleiters lēni atzvēlās krēslā un, acis nemirkšķinādams, skatījās uz Bikenu.

— Un iemesls bija rokā.

— Tieši tā. Sporas piederēja baktērijām, kas ēd plastmasu.

— Un tomēr jūs ar to neko neesat pierādījis! — iesaucās Sleiters. — Jūs esat pateicis man, ka viena elektronu ierīce izmantota trijās sabojātās shēmās un ka atsevišķos šās ierīces eksemplāros jūs esat atradis plastmasas ēdājas baktērijas. Un kas par to? Sporas ir līdzīgas sēklām — tām vēl ir jāaug. Kā jūs atspēkosiet šo iebildumu?

Bikens smīnēja, viņu uzjautrināja Sleitera mēģinājumi izsist viņu no sedliem.

— Kas mikrobiem vajadzīgs, lai tie augtu?

— Nu, — iesāka Sleiters, — es neesmu mikrobiologs, bet… atļaujiet padomāt… barība, siltums un…

— Brīnišķīgi! — gandrīz izkliedza Bikens. — Siltums! Kas notiek ar lielāko daļu ķēžu un ierīču, kad tās sāk darboties?

— Mans dievs! — Sleiters gandrīz vai palēcās gaisā. — Mans dievs, protams!

— Jūs jau saprotat, — triumfējoši sacīja Bikens. — Ja ierīce ir sākusi darboties, vienalga, vai tā iemontēta skaitļotājā vai kādā citā sistēmā, ja tā ir sākusi darboties, tā sasilst, sporas atdzīvojas un sāk ēst…

… — mezglā atrodamo plastmasu, — pabeidza Sleiters.