Neiepazītā Latvija

Dzejoli Kazdangai 1991. gadā veltījis arī Imants Ziedonis2 . Valijai Brutānei vesela dzejoļa vērts ir mūžzaļais augs cymbala- ria muralis3 no Apenīnu kalniem, kas aug uz pils kāpnēm un dzegas, arī Amūras korķa koks 100 ha lielajā parkā, ko šajā mazajā rakstā pat nav vērts sākt aprakstīt. Mūslaiku dzejnieki te guvuši iedvesmu saviem darbiem, bet rakstnieks Jēkabs Jan- ševskis Kazdangas Rūnu mājās saticis savu nākamo sievu, arī vēlāk viņa darbība dažas vasaras saistīta ar Kazdangu.

Vēres

1   Laikrakstā "Skolotāju Avīze", 1988, 21. sept.

2    Ziedonis I. Ceļa sentiments. Rīga, 2000.

3    Brutāne V. Saules zaķēns. Rīga, 1968.

GĀJIENS PA REMTES PARKU

Saldus rajonā, pie Saldus-Kandavas ceļa redzams Remtes ezers (75,5 ha), kas pieder pie starppauguru ieplaku ezeriem. Te vērojama liela ūdensputnu bagātība un daudzi no tiem šeit arī ligzdo. 1936. gadā te noķerts pat purva bruņurupucis. Ru­nāja jau visādi - izbēdzis no ceļojošā cirka, vai - peldinot, tas izbēdzis grāfa Mēdema dēliņam. Un pat, ka bruņurupuču zu­pa garšojusi pašam grāfam, tādēļ tie vienmēr turēti krājumā. Teika1 par ezera izcelšanos vēsta, ka te nolaidies zems, liels mā­konis un ezera krastā redzamais lielais akmens esot tajā reizē noslī­kusi gane Babīte, bet mazie - govis. Citā teikā akmens esot krastā izmests zirgs. Stāsta ari, ka akmens ap 1800. gadu skaistuma pēc atvests no Somijas jūrmalas. Bet ezers agrāk bijis pie Lāču mājām.

Ezera krastā atrodas trīsstāvigais Peldu tornis (1820). Kur atradušās 1837. gadā grāfa Mēdema celtās ķīmiskās rūpnīcas četras ēkas, to gan neviens Remtē man nevarēja pateikt. Kādreiz te ražoja etiķi, svina baltumu, ražotnei pat bija sava domna.

Uz muižas ansambļa centrālo daļu no ceļu krustojuma ved kastaņu aleja, kas pāriet skolas absolventu stādītajā rožu rindā.

Pa labi Vīnkalni - vecā pils (18. gs.), kuras otrais stāvs uzcelts vēlāk. Te dzīvojis muižas pārvaldnieks, vēlāk tā bijusi dārznie­ka māja. Šajā mājā, muižas dārznieka ģimenē, dzimusi kera­miķe Elza Zariņa (1907-1997). Iespējams, ka prasme veidot izbāztus dzīvniekus un putnus, ko picpratis viņas tēvs, meitai radījusi interesi par figūru veidošanu no māla. Ari par šo ēku ir pierakstīta teika2 : reiz sulainis, pagrabā paplašinot mazu caurumi­ņu sienā, ieraudzījis lielu telpu, tajā pie staba bijis pieķēdēts sie­vietes līķis, tam blakus nocirstā galva un aprūsējis zobens.

Elza Zariņa no bērnības atcerējās grāfu Mēdemu. Grāfs mēdzis valkāt garu cepuri ar daudz rotājumiem, bet pie sā­niem makstī karājies zobens. Grāfa bērniem bijis pieteikts nenākt pie kalpu bērniem, bet tie neklausījuši. Kad kalpi tos pacienājuši ar rupjmaizes sviestmaizēm, tās tā iegaršojušās, ka citreiz prasījuši vēl.

Pagalma otrā pusē ēka (19. gs.) ar zirgu galvām frontonā. Tā ir bijusī muižas manēža, ko 1922.-1927. gadā pārbūvēja par tautas namu. Pagalma centrā piemiņas akmens (1990) rep­resētajiem. Jaunā pils uzcelta klasicisma stilā 1800. gadā, vē­lāk tās fasāde gan stipri pārveidota, pievienojot šķērskorpusus

un uzceļot rizalītu ar dubultkolonnām balstītu zelmini. Pie­būves uzceltas tikai ap 1880. gadu. Pils parka fasādi pārbū­ve praktiski neskāra, tādēļ tās jaunais iz­skats zināmā mērā atgādina dekorāciju, kas skatāma tikai no galvenās fasādes. Par pili stāsta tāpat kā par Rīgu: kad kāda balss saucot no ezera, nedrīkstot atbildēt, ka pils gatava, tad tā tūlīt nodegšot. Pils degusi jau trīs reizes, arī 1906. gadā, kad to aizdedzināja mežabrāļi. Pēc 1929. gada ugunsgrēka (tad gan vainīgs bija skurstenis) tā pēc arhitekta A. Grīnbcrga projekta pārbūvēta par skolu. Stāsta, ja pils būšot gatava Jaungada naktī, tā tūlīt nogrimšot3 . Tāpēc vienmēr ri­tējuši būvdarbi un sulaiņi pat uz ceļiem ķēruši cilvēkus, kuri nodarbināti spaidu kārtā. Lai pils ncsagrūtu, tajā pat esot ie­mūrēti divi mazi bērni, stūrī puisītis, bet meitenīte apaļās zāles sienā4 . Torņa telpa, varbūt pat šī ticējuma dēļ, ilgi palikusi ne­nobeigta, to izbūvēja tikai 60. gadu sākumā.

Muižas ansambļa ideju, domājams, izstrādājis arhitekts J. G. Berlics, viņš ari projektējis dažas celtnes.

Pils būvvēsture bijusi baisa un asiņaina, bet tas pats attiecas arī uz 10,9 ha lielo parku, kuru sāka veidot 19. gs. sākumā. Parkam ir brīvs plānojums ar daudziem romantiskiem mazās arhitektūras objektiem un kanālu sistēmu. Pils D pusē atrodas mūrēta terase, aiz kuras tagadējā sporta (agrāk tenisa) lauku­ma malā redzams lāču namiņš. Šajā 1800. gadā celtajā namiņā kādu laiku mitinājušies trīs lācēni, kas apkārtējos izraisījuši bai­les, jo tie staigājuši nepiesieti un bieži apciemojuši apkārtējās mājas. Pēc lācēnu pārdošanas šeit žāvējuši gaļu.

Pie baltās apses pārejam tiltiņu un esam uz salas, ko veido kanālu sistēma. Pie estrādes - čūsku vāzes pamati, kādreiz tai blakus auga sēru vītols. Marmora vāze ampīra formās, apvīta