Neiepazītā Latvija

K. (). Šlauu kristījis mācītājs Viktors Lihtcnšteins. Tad M. Dzirnavu ielā dzīvoja arī viņa māte Frieda Doroteja dzini. Neandcre (1888, Belovežā - 1984, Āšenā) un vecāmāte, Val­mieras iecirkņa prāvesta (1890-1919), Lielsalacas draudzes mā­cītāja (1884-1919), filoloģijas doktora Kārļa Šlaua (1851- 1919, lielinieku nogalināts Rīgā) atraitne Marija Neandcre. Ko­pā ar vecākiem 1920. gadā te dzīvoja arī Maincas universitātes profesors Vilfrīds Slaus (1917, Veļikijustjugā), kas, tāpat kā vi­ņa brālis K. O. Slaus, savu bērnību pavadīja Jelgavā. Bet turpi­nāsim Vilfrīda Šlaua "titulu sarakstu": socioloģijas zinātņu dok­tors, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Jau vairāk kā 15 gadus viņš ir pensijā, tāpēc var atļauties vairāk laika veltīt pētījumiem vācbaltiešu kultūrvēsturē.

Vēres

1  Valdis. Kopoti raksti. 1. Rīga, 1942.

2   Čaklais M. Kurzemes klade. Rīga, 1982.

3   Dziesma M., RusmanisS. Kuldīga. Rīga, 1995.

4   Schlati K.-O. Mitau im 19. Jahrhundert. Wedemarh - Elze, 1995.

3 Schlau K.-O. Bolscbcivikcnzeit in Mitau: 9. ļanuar - 18. Mārz 1919. We- demttrk-Elze, 1999.

PIEMINEKLIS, KAS ATGRIEZIES NO TRIMDAS

Vienā ziņā Liepājas rajona Kazdangas pils (1800) līdz­īga Saulaines (Kaucmindes) pilij netālu no Bauskas - uz abām piebraucamais ceļš ved pāri tiltam. Pieeja šai klasicis­ma stilā celtajai ēkai nodrošina vislabāko skatu uz to - tieši pret ansambļa centru. Pirmo reizi skatot šo pili 1976. gadā pamanīju rakstnieka un žurnālista Māteru Jura (1845-1885), kas dzimis tepat tuvumā, bij. Cildu pagasta Vidukļos, pie­minekli un jau zināju, ka to darinājis ievērojamais tēlnieks Teodors Zaļkalns. Taču - 1966. gadā izdotajā K. Baumaņa grāmatā "Teodors Zaļkalns" minēts piemineklis, kas novie­tots: "staltās celtnes galvenās fasādes priekšā, zaļumiem ie­tvertā četrstūra laukumā", bet tad piemineklis bija skatāms parkā jau pirms tilta, labajā pusē iesāņus pirms gravas. Lat­vijas mazajā enciklopēdijā 1968. gadā Māteru Juris bija no­saukts par "lauku buržuāzijas ideologu un sentimentālā ro­māna aizsācēju latviešu literatūrā". Tātad - ne visai godājama persona no tolaiku oficiālā viedokļa, un nav brīnums, ka piemi­neklis bija novākts mazāk ievērojamā vietā. Tiesa, jau savas darbī­bas laikā viņš bija ieguvis daudz ienaidnieku, jo bija jaunlatvie­tis, cīnījās par mazgruntniecības ekonomisku nostiprināšanu, par atbrīvošanos no muižas atkarības, aizstāvēja latviešu valo­das tiesības skolās. Tikai tagad varam to pilnīgi novērtēt.

Granīta piemineklim, kas uzstādīts 1935. gadā, ir ievē­rojama mākslinieciska vērtība, tā cilnī redzama Māteru Jura galva, veidota gludās, vispārinātās formās. 1988. gadā mani sagaida pārsteigums - piemineklis no minētās vietas parkā pazudis. Tā vietā vienkāršs piemiņas akmens ar uzrakstu "AN- NO 1922". Droši vien saistīts ar Kazdangas "sovhoztehni- kuma" vēsturi. Bet - tika uzskatīts, ka tā darbība sākusies 1930. gada 1. oktobrī. Skatām senāk, bijusi taču arī divga­dīgā lauksaimniecības un zivkopības skola, kas atklāta 1923. gada 1. jūlijā. Atkal nekā. Kas tad tas par gadu? Un -

ticict vai neticiet - pēc tehnikuma vadības, toreizējās ciema padomes 1111 vietējās kopsaimniecības priekšsēdētāja E. Sau­sa, kurš labi pārzina apkārtnes vēsturi, apklaušināšanas pa­vērās pārsteidzoša aina - neviens nezināja, kas tas par pie­miņas akmeni. Jā, laiki bija sākuši mainīties, nebija vairs tie, kad katras piemiņas plāksnītes uzstādīšanu un tekstu vaja­dzēja saskaņot nevien kultūras ministrijā, bet arī ar vairā­kām partijas komitejām. Pagāja gandrīz pusgads, līdz tālru­ņa zvans man pavēstīja, ka beidzot arhīvā noskaidrots - šīs skolas organizēšana sākta 1922. gadā. Vēl tagad nezinu, kas bija piemiņas akmeņa uzstādītāji un kāpēc Kazdangā nevie­na iestāde to nezināja.

T. Zaļkalna veidotais piemineklis, protams, nebija pazu­dis. Tas tikai bija atgriezies iepriekšējā vietā. Ierīkots arī lau­kumiņš ap to, kā kādreiz. Bez tā piemineklis būtu par sīku varenās ēkas priekšā. Un - kā pavēstīja kāds zinātājs - izcie­tis pilnu soda mēru, trimdā sabijis veselus 25 gadus. Tomēr tas nebija tik traģiski, kā ar K. Zcmdegas veidoto "Sējēju" Rūjienā, kas būtībā bija piemineklis Latvijas republikas mi­nistru prezidentam A. Alberingam (1876-1934). Skulptūras

galva vēlāk rika izvilkta no upes. Un cik bija piemiņas plāk­snes Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem, kas tika vilktas ārā no slēptuvēm un atgriezās goda vietās baznīcās!

Dzejniece Anda Līce 1988. gada 12. septembrī rakstītā dzejā "Māteru Jura pusē'"1 piemin šo pieminekli, kas atgriezies, bet tomēr brīdina.

[..] Nejļuliet. Dieva dēļ neguliet. - Paņems i vārdu ar visu valodu Un paliks pasaules kartē caurums.

Tas arī nav vienīgais mākslas darbs Kazdangā. Pūceskalna kapos atrodas R. Aldera darinātais cilnis Sīmaņa Ansona kapa piemineklim, arī muižas kavalieru mājā kāpņu telpā skatāms L. Ginteres un F. Kirkes sienas gleznojums "Kazdanga, 1888", kas tapis 1976. gadā.