Nirējs

-    Tepat vien biju, būtībā jau Toms neko daudz nemeloja. Ja neņem vērā laika nobīdi. Pēkšņi Toms saprata, ka viņa tik iecienītais ezers patiesībā ir pirms kādiem nieka gadu tūkstošiem no citu gultni izlauzušās upes atdalījies līcis. Tas pats līcis!

-   Ēdis arī neesi visu dienu! Kā tāds mežonis! Gribēju jau zvanīt policijai! māte profilakses nolūkos mānījās.

-   Jaunas krosenes tu nedabūsi! Tikai pusgads, un jau lupatās! Tu saprati?

-   Jā, piekrita Toms, ieiedams priekšnamā.

-   Tēva nav mājās, nezin kāpēc darīja zināmu māte.

-   Ko nu atkal esi nostrādājis?

-   Neko! Toms tiešām vismaz šajā savā laikā nejutās paveicis ko ievērības cienīgu.

-   Dienā tevi meklēja Rūta.

-   Rūta?!

-    Neteica, ko vajag. Tātad kaut ko esi nogrēkojies gan! mātei bija sava, dzelžaina loģika.

-   Māt, vai atceries to puiku? Tomam pēkšņi kaut kas iešāvās prātā. Nu, Zetu?! Viņš vēl mums salaboja televizoru!

-   Kādu Zetu? Kad salaboja? Traks esi? Kad tad tas mums bija salūzis?

Viss bija skaidrs! Tomam viss bija skaidrs! Viņš tiešām kā sajucis izmetās laukā, pagalmā, tad likās uz 206 šķūnīti. Zets bija izdzēsis savas klātbūtnes liecības! Varbūt arī viņš Toms pavisam drīz, tūlīt pat, pēc dažām nieka minūtēm visu būs aizmirsis! Toms negri­bēja, lai tā notiek! Viņš to nevarēja vēlēties!

Zet, nē! viņš kā lūgdamies čukstēja. Nedari to! Nedari! Vismaz ar mani ne! Es negribu aizmirst! Vai tad tu neesi mans draugs?! Mans vienīgais, vislabākais draugs!

Tad Toms atcerējās mātes teikto par Rūtu un izdrāzās no pagalma pa vēl joprojām nesalabotajiem vār­tiņiem.

piecdesmitā nodaļa Sīpols majonēzes burciņā!

Baznīcas kalpotājs nekādi nevarēja saprast, kā un, galvenais, kādēļ nokļuvis šajā vietā! Kas viņam meklē­jams gadiem nepabeigtās jaunbūves nātrājā, tas nu nepavisam nebija skaidrs pat tik gudram cilvēkam, kāds bija viņš! Neko prātīgu neizdomājis, turklāt īsti nezi­nādams, vai ir rīts vai jau vēla pēcpusdiena, jo, kā par brīnumu, nemaz nejuta tik ierasto un mūžīgo izsal­kumu, kalpotājs tomēr nolēma atgriezties mājās.

Kaut kā pasmagi uzslējies kājās, kalpotājs juta, ka arī iešana ir pagrūta. Ejot gar vietējo maizes ceptuvīti, baznīcas kalpotājs joprojām nejuta izsalkumu. Tas sāka biedēt. Parkā viņam bija jāapsēžas uz soliņa, ko agrāk viņš nekad nebija darījis. Tad viņš diezgan laipni pa­sveicināja sētnieci, ar savu negaidīto un unikālo rīcību nabaga sievieti uz ilgu laiku izsizdams no sliedēm.

Slēdzot dzīvokļa durvis, baznīcas kalpotājam prātā iešāvās pavisam ķecerīga doma ka viņam ir paveicies ar kaimiņiem, jo tie, lai gan samērā jauni cilvēki, tomēr nedzer un pārāk netrokšņo. No šādas domas, pareizāk, no tā, ka viņam tāda varēja iešauties prātā, kalpotājs nobijās vēl vairāk nekā no slimīgā izsalkuma trūkuma!

Iegājušam virtuvē, kalpotājam šķita, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Pagājis tuvāk logam, viņš parkā pāri ielai pamanīja bērneļus, pret kuriem kā par brīnumu nejuta tik pierasto, gadiem trenēto nepatiku.

Un tad viņš to ieraudzīja! Sīpolu liesās majonēzes burciņā, savu sīpolu ar sadistiski norautiem lokiem! Visiem, līdz pašam sīkākajam! Viņš zināja, ka pats tos nav ēdis! Tūdaļ viņā atgriezās mežonīgā izsalkuma sajūta, trakās dusmas uz sīkajiem pāri ielai, ka tie pat tādā brīdī var mierīgi rotaļāties, un neremdināmais naids pret visu pasauli, tostarp nelietīgajiem kaimi­ņiem gan to muļķa sievišķi, gan tēviņu, kurš viņu slepeni, bet pelnīti dauza!

Šo dusmu un izsalkuma nomierināts, viņš beidzot saldi iemiga.

Un tomēr vēl daudzas dienas, pat mēnešus, atceroties nolaupītos lokus, baznīcas kalpotāju nepameta dīvaina sajūta, ka ar viņu ir noticis kāds brīnums…

piecdesmit pirmā nodaļa Sveiciens pāri laikam

Ā, tu tas esi! Rūta mazliet izbrīnīti konstatēja. Izskatās, ka esi skrējis? 208

-   Mana māte teica, ka tu esot mani meklējusi?

-    Nu, jā… Patiesībā nekā īpaša… Ienāc, ja jau esi

atnācis. Vecomāt! Toms! vina iesaucās skaļāk.

-   Kas, bērniņ?

-   Toms, vecomāt!

Taču Rūtas vecāmāte nekādi nereaģēja.

-    Saproti, vecāmāte pēdējās dienās tāda… Nu jo­cīga… Rūta pētoši paskatījās uz Tomu. Esot redzē­jusi sapni. Tikai tu nesmejies! brīdināja Rūta.

-   Es taču nesmejos!

-   Vispār muļķības… Rūta izskatījās tāda kā no­kaunējusies. Tomam, tātad laikam tev, sveicienus sūtot kaut kāds puika. Tikai vārds viņam kā meitenei. Varbūt es pārpratu Zita! Nu? Muļķības, vai ne?

-   Varbūt… nenoteikti atbildēja Toms.

-   Tu zini, vecāmāte neko neatceras. Es šodien pār­vaicāju arī par tevi neko neatceras. Ka tu te esi bijis. Un citādi…

-   Jā. Toms piekrītoši pamāja ar galvu. Iesim. -

Un, pavisam noteikti: Iesim!

***

Tikko nomanāms vakara vējelis sīki ņirbināja ezera ūdeņus. Pretējā krastā gandrīz jau norietējušās saules staros liesmoja vientuļa kļava. Abi klusēja. Ilgi. Toms domāja, kura no Rūtām viņam ir mīļāka, laikam jau abas vienādi mīļas. Nezin kādēļ Rūta nemaz nebrīnī­jās, ka Toms viņu ir ataicinājis šurp. Vienu gan viņa ievēroja tikai dažu pēdējo dienu laikā vien Toms šķita kļuvis daudz vecāks, nobriedušāks, kā par veselu gadu!