Nirējs

— Viltnieki! Tad tā jūs viens otram dodat ziņu?! nu Toma pakausī gandrīz sāpīgi ietriecās, iekūleņoja Rūtas balss.

-   Esat gan jūs… Mēs te raujamies, vai pušu plīsdami, bet šie tikai plunčājas pa ūdeni! tā noteikti bija Rūtas brāļa balss!

-   Vai liksieties mierā?! Atraduši, kur triekt! visus trīs aprāja reģis. Kā tādi vēja slotas!

Tikai aklā zintniece klusēja. Un visi saprata, ka viņas balsi nekad vairs neviens neizdzirdēs…

Kaut kas bija noticis. Kad daži izsteidzās ar ziņu, ka pils no pazemes pildās ar ūdeni un brūk, svešā valdoņa karakalpi pēkšņi gandrīz visi stāja cīnīties. Kā pie ezersalas apmetnes meta zemē ieročus vai kapāja atlikušos dzelzsgalvjus. Viens nešpetnākais gan bija izlauzies līdz Rūtas brālim, un nu visi kauties gandrīz rimušie vīri noskatījās divu dzelzsgalvju cīniņā. Taču tikai sā­kumā šķita, ka tie ir līdzvērtīgi pretinieki. Prasmīgi atvairījis niknos uzbrucēja cirtienus, Rūtas brālis savu deva tik zibenīgi un stipri, ka daudzie lūkotāji pat ne­saprata, kāpēc viens no dzelzsgalvjiem krīt. Un tikai rūdītākie karinieki saskatījās, atzinīgi novērtēdami lie­lisko sitienu.

Jā, cīniņš bija galā. Drošības labad atņēma, uzla­sīja lielu daļu pretinieku ieroču un sakrāva kaudzē,

atstādami pie tiem sargātājus. Nezināja, ka šoreiz tas bija lieki dziļā pazemē esošais melnā kalpa "vadības centrs", ieplūstot tajā ūdeņiem, beidza darboties. Un tad visiem kopā bija gana ko trūkties viens, tuvāk upei esošais pils gals ar tālam pērkonam līdzīgu krakšķi ieplaisāja, atlūza, pa pusei iegrima pazemē.

četrdesmit sestā nodaļa Draugi

Zets saprata, ka pienācis pēdējais brīdis, lai mēģinātu tikt virspusē. Gandrīz jau noslāpis, dziļi ievilcis virs galvas esošā gaisa paliekas, viņš ienira, traucās augšup cerībā atrast glābiņu.

Ūdens gandrīz vairs necēlās. Rūta jau grasījās ap­mazgāt vectēva apkaltušos nobrāzumus un brūces, kad sirmgalvis ierunājās:

-   Viņš ir niris. Un vēl pēc mirkļa: Viņš netiks.

Un tūdaļ, kā pavēli saņēmuši, duļķainajā ūdenī metās Toms un Ciris.

-   Vecotēv, vai viņi tiks? klusi vaicāja Rūta, taču atbildi nesanēma.

Nu lieti noderēja Toma ik vasaru trenētā elpas aiz­turēšanas prasme. Viņš steidzās, steidzās kā negudrs!

Taču Ciris necik neatpalika.

-   Zet, vai tu mani dzirdi? domāja Toms. Atbildi! Kur tu esi?

-   Te, Toms izdzirda kā no miglas un saprata, ka Zeta spēki ir galā.

Taču nu viņš zināja, uz kuru pusi jāturpina nirt! Pie pagraba griestu velves piespiestajā gaisa burbulī abi glābēji vēl ievilka elpu. Kaut kur lejā Toms pamanīja gaismas blāzmojumu, tas pamazām slīdēja dziļāk. Viņš paķēra prāvāku akmeni un nira.

-   Vecotēv! Rūta nespēja apslēpt izmisumu.

-   Vaj'dzēja man ar nirt… vasarraibumainais jutās kā lielākais nodevējs zemes virsū, lai gan skaidri apzi­nājās, ka ūdens būšanas, kur nu vēl niršana, nav viņa stiprākā puse.

Un tad beidzot, kā šķita meitenei, pēc veselas mūžī­bas, reģis bilda: Viņi nāk…

-  Kur?! brēca vasarraibumainais, pat neapjēgdams, ka jau gandrīz līdz krūtīm iebridis ūdenī. Un katrā ziņā būtu bridis vēl dziļāk, kaut vai līdz bezdibenim, ja tepat blakus virs ūdens neizsprāgtu divas galvas, izbo­lījušas acis un stumdamas trešo, kura vairs neelpoja!

Par laimi, Zets vēl nebija paspējis sarīties tik daudz ūdens, lai pēc dažiem mokošiem mirkļiem neatgrieztos dzīvība. Un tikai tad puisēna cieši sažņaugtajā rokā visi pamanīja dīvainu, blāvi spīdošu akmens atlūzu.

-   Ņem to, tas bija pirmais un vienīgais, ko bilda Zets, sniegdams akmeni Tomam.

Un Toms, ne vārda neteicis, paņēma mirgojošo šķembu, jo zināja, kas tā tāda, no kādiem laika tālumiem nākusi un kāpēc radīta. Viņš zināja, kas tā par zīmi, no kuras šī atlūza ņemta. Nejau gluži viņš, bet kāds, kas ir un visu laiku ir bijis viņā, to zināja un prata lietā likt!

ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA Velte no aizlaikiem

Visu laiku dižākais valdnieks jutās slikti. Nē, ne tāpēc, ka viņš patiešām justos slikti, bet gan tāpēc, ka viņam bija uzradies nejēdzīgs ieradums justies slikti, kad tas maitasgabals, viņa kalps, jutās draņķīgi. Jo tad tas izdzimtenis cilvēka izskatā gandrīz vienmēr vald­nieku centās padarīt par muļķi! Ka maitasgabals un izdzimtenis jutās pavisam nelāgi, tas bija uzreiz noma­nāms. Kaut kāds misēklis bija gadījies viņa plānos, par ko gan dižajam nebija ne silts, ne auksts. Kaut kāda pamatīga ķibele. Vēl naktī tas trakais vareni priecājās, ka visi puslīdz nopietnākie pretinieki būs kā akli kaķēni vienā maisā bāzti, bet tagad šķendējās, ka šitie kait­nieki tikuši kopā un pilī! Ko no tā necilvēka varēja saprast? Neko!

-   Un to manu, tas ir valdnieka, pili nez kādā paze­mes plaisu un rakumu vietā licis celt, domās turpi­nāja kurnēt varenais un vienīgais.

-   Apklusti! ne pa jokam uzbrēca kalps. Un vien­laikus ar šo uzbrēcienu nodrebēja pils pamati.

Valdnieks turpināja domāt vēl klusāk. Nupat kāds bija atskrējis un ziņojis, ka pagrabi varen ātri pildoties ar ūdeni. Tagad iejoza vēl viens. Dikti nobijies, gandrīz nejaudāja pārspļaut pār lūpu.