Nirējs

Zetu kratīja drebuļi. Iedams tuvāk, viņš bija skaidri sazīmējis reģa minēto eju. Krasta klints radzē, dziļi zem ūdens tā sākās un aizvijās tālu sauszemē. Tomēr ieniris un cīnīdamies ar straumi, viņš to tūdaļ neat­rada, bet atradis vēl krietnu gabalu peldēja uz priekšu, līdz eja strauji pacēlās augšup, veidodama spiedīga, grūti elpojama gaisa kupolu. Nebija jēgas atvērt acis, taču, kad Zets tās tomēr pavēra, viņš gandrīz apstulba! Nē, ne tāpēc, ka ieraudzīja jau pirms tam sataustītās aizvēsturisko dzīvnieku kaulu paliekas. Zets apstulba tāpēc, ka ieraudzīja! Sākumā viņš nevarēja sa­prast, kas tā par zilganbaltu, tikko jaušamu gaismu! Jau nodomāja, ka to rada kādas trūd vielas, taču, pie­liecies tuvāk sienai, saprata, ka gaismu nerada trūdē­šana. Pat uz stipri saplaisājušās klints blāvais spīdums veidoja tādu kā regulāras formas zīmējumu, gandrīz vai kādu nekad neredzētu zīmi vai tās fragmentu! Tālāk Zets pamanīja vēl vienu gaismas pleķīti un, piegājis tuvāk, arī šeit atrada bezgalīgā laika krustu šķērsu izvagotu zīmi. Saprāta radītu zīmi! Saprāta, kura klātesme zudusi aizlaikos. Varbūt daudz senākos par Grēku plūdiem, pat par Atlantīdu! Nē, viņš nespēja noticēt pats savām acīm, taču, pabridis tālāk, ieraudzīja trešo un arī ceturto gaismas pleķīti! Un arī tās, šķiet, bija zīmes!

Kaut kas atmirdzēja arī no paseklā ūdens ap kājām. Zets pieliecās un izcēla nelielu klints atlūzu tā izsta­roja gaismu! Uzmanīgi pagrozījis atlūzu rokās, Zets saprata, ka akmens nav pārklāts ar krāsu vai kādu citu vielu lūzuma vietā nepārprotami varēja saskatīt, ka šķembai vismaz divu centimetru biezumā ir citāda vie­liskā struktūra. Nu viņš ievēroja, ka citās vietās sienas ir daudz dziļāk un vairāk saplaisājušas, laika zoba sagrauztas, bet "zīmes" tās kaut cik tomēr spējušas saturēt.

Nebija laika pārdomām. Necerēti ticis pie gaismas avota, Zets ienira jau gandrīz sabrūkošā gaiteņa spie­dīgajā tumsā.

četrdesmit pirmā nodaļa Pārāk viegla uzvara

Savas liktenīgās kļūmes dziļi nomākts, sirmgalvis nostājās ļaunuma priekšā. Un tas nu viņu uzlūkoja, salti izvērtēja kā tādu tirgus un mītavu preci. Taču varbūt tieši bezcerīgā nomāktība un ilgā bada nogu­rums izglāba viņam dzīvību. Reģis nepamanīja to, ko bija ieraudzījusi viņa aklā māsa. Sev pašam par laimi viņš neredzēja zvēru!

Ļaunuma apsēstais izbaudīja šo triumfa mirkli! Mirkli izbaudīja arī lielais un varenais valdonis. Jo, kad 184 kalps bija puslīdz lādzīgā omā, arī viņa kungam kāds nieks atlēca, kāda sīka bauda vai izprieca. Nupat bija ieturētas brangas otrās vakariņas, iemalkots medalus. Arī siksna laikus palaista vaļīgāk līdz pēdējam jau izstaipītajam caurumiņam.

-   Būs jāliek izdurt vēl dažus, nodomāja varenais.

Viņš jau gan būtu ēdis mazāk, ja te būtu ko sadarīt.

Bet ko darīt nebija. Itin nekā! Nebija ne televizora, ne radio, ne kur aiziet.

Pie savas "tautas" viņš negāja. Tas varēja beigties bēdīgi. Ka nedabū pa galvu! Reiz kalps viņam lika iet, bet sanāca nesmukums. Varētu teikt gandrīz vai izgā­šanās. Sācis kaut ko muldēt, viņš nezināja, kā beigt. Un tas garais maita viņam nenāca talkā, tikai pēcāk krietni izņirdza. Re arī tagad rāda ilkņus!

-    Valdniek, lasies nu projām! uzbrēca draņķību drankība.

Valdnieks paklausīja. Tā bija drošāk. No visiem iespē­jamiem viedokļiem. Jo, ja laikus nepaklausīja, varēja gadīties tā, ka neatminējās ne rīta, ne vakara. Vis­tiešākajā nozīmē. To tas nelietību pūznis vareni pieprata!

-   Iešu, atpūtīšos, dziļdomīgi nopūzdamies, nezin kam paziņoja dižvaldonis. Un tiešām gāja. Viņam ne­patika dažāda veida spīdzināšanas. Rau, šim te arī kājas vienās asinīs, krekls saplēsts un arī asiņains. Riebīgi! Nē, valdniekam te noteikti nepatika. Viņam patika citur. Teiksim, gultā.

Patiesībā viltus kalps un "jaunas pasaules" dibinātājs bija vīlies. Tas, kurš sākumā šķita nopietnākais traucēklis esam, nu bez citu līdzēšanas pat nejaudāja noturēties vecišķi drebelīgajās kājās. Visa viņa kādreiz lepnā būtība pauda esmu zaudējis. Viņš nelūdza žē­lastību un tieši tādēļ netika tūdaļ nogalēts, bet gan vēl dziļāk pazemē dzīts, gandrīz vai bezgaisa pagrabā mests.

Kalpam bija arī citi nodomi viņš nupat nolēma veco un vari zaudējušo reģi jau rīt parādīt tautai.

Tomēr nezin kādēļ nešpetnie dzinēji un bikstītāji neiegrūda sirmgalvi moku bedrē, nevēra arī kādas no jau ierastajām gūsta vietu durvīm, bet gan ilgi cīnījās un piņķerējās ap citām, šķiet, gandrīz nevirinātām, pavisam nostāk no pārējām esošām… Ja kāds viņiem pavaicātu, kas ir licis to darīt, neviens no viņiem ne­spētu atbildēt.

četrdesmit otrā nodaļa Kara viltība

Vēl dziļā tumsā ārpus mūriem tika manīts neliels vaņģotāju bariņš. Kā šķita, vēl kādi divu dienu pamucēji. Viņu vidū arī divi dzelzsgalvji. Tiesa viens jau bez dzīvības un uz rokām nests. Stāja tikai pie mazajiem vārtiem. Iekšā netika laisti, jo bez valdoņa ziņas bija liegts vārtus vaļā vērt.

-    Nav ļauts. Gaidi, uz zirgā sēdošā dzelzsgalvja uzkliedzienu atcirta sargs.