Nirējs

Zets gan ilgi nekavējās pie ievainotajiem. Vēl līdz dienas vidum Rūtas brālis ar saviem vīriem gatavojās doties prom, un puisēns bija stingri nolēmis doties 176 viņam līdzi. Taču kāds notikums aiziešanu pasteidzi­nāja. Daži no vaņģotajiem karakalpiem kļuva tādi kā tramīgi, viņu acis nelabi iegailējās, un tad šie ar joni metās pie ieročiem, un, lai gan tūdaļ tika apsisti, tomēr nu varēja noprast, ka tas tārps, ko Rūtas brālis teicās viņos saminis, vēl nav nomaitāts, tikai, dziļāk paslē­pies, glūn.

Nu arī citus vaņģotos, pelēksejainos vīrus sadzina vienviet un atņēma ieročus, ja kādam tie vēl bija. Šķiet, kavēties nedrīkstēja ne mirkli.

Tā bija pirmā reize, kad Zets lūdza Tomu palikt ap­metnē, jo viņš bija nolēmis doties līdzi Rūtas brāļa karadraudzei viens pats.

-   Vai tad mums nav visur jāturas kopā? Toms pat nezināja, ko bilst, cik ļoti jutās pārsteigts.

-   Ir, bet ne šoreiz… neskaidri atmeta Zets.

-   Tas ir tik bīstami? vaicāja Toms. -Nē…

Toms zināja, ka Zets melo! Nez kā viņš jauta, ka šoreiz Zetam nav taisnība, ka viņiem jāiet abiem, bet neprata to paskaidrot.

-   Es tev došu ziņu, Zets kā šaubīdamies piebilda. Un tad vēl neizprotamāk: Nu tev jārod pašam savs ceļš…

-    Paliec sveika, māšel! aiziedams braši iesaucās Rūtas brālis. Kad atnākšu, tu man izstāstīsi visus savus piedzīvojumus!

-    Un tu savus, Rūta nezin kāpēc nodūra ska­tienu. Vai viņa zināja, ka tāds brīdis var nepienākt? Vai arī jauta, ka šis gājiens nav no vieglākajiem…

Jau ap dienas vidu apmetnē ieradās Madis ar dažiem jaunajiem kariniekiem. Sievietēm un bērniem pēdas nolēmuši nedzīt gan jau tagad viņi būs drošā tālumā tikuši. Tiesa, atzinās necerējuši kādu starp dzīvajiem ieraudzīt, kur nu vēl tik lielu pulku vaņģoto. Bet, kad izdzirda, ka apmetnes aizstāvjiem Rūtas sen zudušais brālis ar savu spīvo karinieku draudzi nācis palīgos un nu uz ļaunā valdoņa akmeņu krāvumu pusi ar skubu devušies, karstās sirdis nespēja rimā palikt rautin rāvās tūdaļ turpu doties, līdz krietni lielāks bars par šurp nākušo sanāca. Pirms vēl tik naidnieku labākos ieročus uzlasīja, bet dzelzsgalvju cietos kreklus un ce­pures neatrada tos visus ar kādu pašam vien zināmu nolūku jau bija uzmeklējis Rūtas brālis. Kāds teica, ka arī dažus zigus tiem izdevies sadzīt.

Gan uzreiz negribēja, taču beigās arī Rūtu un Tomu pulkā ņēma. Tomēr ātrāk par krēslu iziet nepaguva.

trīsdesmit devītā nodaļa Reģis

Pirmie aizgājēji tikai krietni pēc pusnakts piestāja lielas upes tuvumā. Viņi bija sadzinuši pēdas pie ap­metnes kultajiem mucējiem. Kādu brīdi tiem nemanīti sekoja, tad ļāva iet, nolēmuši, ka patiesībai par noti­kušo cīniņu galā jānonāk no sakauto mutēm. Gunis neaizkūra, tāpat mirkli aizvējā piesēda vai atgūlās, jo bija raduši pie daudz grūtākiem un ilgākiem gāju­miem.

Ar pretvēju cīnīdamies, Zets aiztika līdz pašam stā­vajam krastam. Te varēja papilnam nomanīt augošā negaisa spēku. Jau tagad bangainie ūdeņi bija sakulti baltās putu vērpetēs. Kaut kur tālu viņā krastā pat nozibsnīja.

Šķiet, viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Katrs laiks sevī nesa spēkus, kas to sargāja no pārmērīga ļaunuma, ja ne citādi, tad pats sevi iznīcinādams, neļaudams svešķermenim attīstīties. Galu galā arī šis tālais laiks būtu uzvarējis sev svešo, nepiemēroto, varbūt tikai ar lielākiem upuriem. Tomēr kaut kas Zetu nomāca. Pārāk muļķīga šķita no nākotnes ienirušā rīcība. Tikai slims vai apmāts saprāts varēja iecerēt un mēģināt realizēt šo "jaunas pasaules" radīšanas ideju! Taču slims to nespētu darīt tik nomācoši neatlaidīgi un ilgi. Bet ap­māts? Kas bija šīs apmātības iemesls? Jo cilvēka saprāts nevarēja, nedrīkstēja būt bezgala ļauns "pats par sevi"… Tieši šo vēl neskaidro aizdomu dēļ Zets lūdza Tomu palikt apmetnē.

Zets beidzot juta, ka ar viņu kāds grib runāt.

-   Runā! Es dzirdu tevi!

-   Esi sveicināts! kā no dziļas pazemes Zets izdzirda cilts reģa balsi.

-   Tu tāpat, Zets nevilcinoties atņēma sveicienu.

-   Ej viens pa eju, kas zem ūdeņiem. Tā drīz bruks. Gan atradīsi. Ūdeņi tevi pacels.

-   Kas viņš ir? Zets vēl paguva pavaicāt.

-    Tie divi vienā. Bīsties tā otrā. Tas citas, ne cilvēku cilts. Neredzu, tik jaušu. Un, mirkli klusējis, piebilda: Ļauju sevi ķert.

Tad reģis zuda kā nebijis, pat neatvadījies.

Zets saprata, ka sirmais reģis ļauj sevi uziet viņa Zeta dēļ. Lai viņam vieglāks turpmākais ceļš. Puisēns arī saprata, ka viņa aizdomas ir bijušas pamatotas, aiz redzamā ļaunuma slēpās vēl kāds. Kas tas bija, kuru pat Zets nespēja saskatīt? Lai gan atguvis spēkus, viņš šobrīd jutās neaizsargātāks un nevarīgāks kā jeb­kad savā mūžā, jo saprata, ka pat reģis viņam neko vairāk nespēj palīdzēt. Tikai par vienu viņš bija pār­liecināts ka pareizi darījis, neņemdams līdzi Tomu…

Rūtas brālis bija gana pārsteigts, kad rīta pusē Zets, neteicis ne vārda, no viņiem nošķīrās un aizgāja citu ceļu daudz tuvāk upei, gandrīz uz senseno ozolu svētbirzs pusi.