Nirējs

Cīniņš sākās tūdaļ, bez pārrunām vai padošanās pie­dāvājuma. Te jau arī nebija nekas pārspriežams ne no vienas puses. Pirmie bultu ķertie pagāja zem ūdens, taču nu drīz bija vieglāka uz priekšu tikšana citiem svešā valdoņa karakalpiem. Dzelzsgalvas vēl nogaidīja, līdz seklākās vietās jau bija tik daudz kritušo, ka varēja tikt līdz nocietinājumiem gandrīz skriešus, līdz ceļga­liem ūdenī. Tagad sākās tuvcīņa vēl jau nometnes aiz­stāvji turējās, cik jaudāja, kur krita viens salinieks, tur vismaz četri, pieci naida nesēji. Taču te vienā, te otrā vietā sāka jau aptrūkt vīru lielā pārspēka noturēšanai.

Tikai tagad Zets saprata, kādēļ aklā viņu sūtīja uz šejieni, lai viņš redzētu, kā nogalina.

Nu beidzot sakustējās arī dzelzsgalvas savos zirgos te vairs nekas nebija glābjams. Zeta smadzenēs ieurbās sāpīgs kliedziens! Tā bija Toma balss: Zet! Palīdzi viņiem! Vai tad tu nevari palīdzēt?!

Pēkšņi arī Rūta aprauti iekliedzās, viņa bija paguvusi saskatīt, kā, aizšķērsodams ceļu jauna karinieka krūtīs durtam šķēpam, ļimst viņas tēvs.

Toms vairs nespēja novaldīties: Zet! Zet?!

Un tad notika kas tāds, ko neviens nebūtu varējis iedomāties. Kāds jau pirms mirkļa pakritis, vairāku bultu ķerts vīrs pieslējās kājās un, pagrābis pamatīgu baļķēnu, kā tādu vieglu vicu to trakā virpulī sagrieza virs galvas. Viņu nespēja apturēt neviens, pat ne dzelzs­galvas! Raug! arī kāds no viņiem tika notriekts no zirga un vairs necēlās! Ar dīvainu, nekad neredzētu spēku apveltītā karinieka krūtīs ieurbās vai ducis bultu, pat kāds šķēps, tomēr tas nenieka nemazināja viņa sitienu svaru. Jau pa pusei apkautie, asiņojošie, no visām pusēm aplenktie apmetnes aizstāvji nu saspa­rojās jaunam cīniņam!

Kad neparasti stiprais vīrs beidzot saļima, cirvju un šķēpu pagalam sakapāts, baļķi virs galvas sagrieza vēr­petē cits, ne mazāk šaušalīgs, neko neredzošs, jau pirms laba brīža nāves miegā rimis kāvējs! Vēl divi dzelzs­galvas saļima no viņa sitieniem, bet parastie karinieki bez skaita! Arī šim nedz bultas, nedz šķēpi neko daudz nekaitēja, pat ne dzelzsgalvju zibini kā apsēsts, kā noburts viņš gāja uz priekšu, vien vareni belzdams pa labi un pa kreisi, līdz ļima! Bet, kad baļķi pagrāba tre­šais, uzbrucēji neizturēja, pajuka uz visām pusēm, dau­dzi metās bēgt, šķiet, gan dzelzsgalvju pavēles saņē­muši. Kuri nepaguva atkāpties, tos salinieki ar jaunu sparu un niknumu apsita. Šķita, ka cīniņš ir galā.

Beidzot Toms pateicībā palūkojās uz Zetu, kurš taču vienīgais bija spējīgs paveikt ko tamlīdzīgu. Un šajā pašā mirklī pēdējais baļķēna vicinātājs pakrita, saļima, jo dzīvība taču viņu bija pametusi jau pirms krietna brīža. Arī Rūta bezgalīgā pateicībā un apbrīnā paska­tījās uz Zetu, nu apjauzdama, ka svešais puisēns ir varenākais burvis, kāds jelkad bijis šajā malā.

Tomēr visdīvaināk jutās Zets. Vēl īsti neatguvies, joprojām satriekts par nupat skatīto slaktiņu, viņš pil­nīgi skaidri apzinājās, ka neko nav d a r ī j i s, lai palīdzētu izmisušajiem apmetnes aizstāvjiem! Viņš neko nebija darījis! Viņš to nemaz nebūtu spējis! Šī vare piemita kādam citam. No aizlaiku laikiem, sen aizmirsta milzīgā satraukuma brīdī tā uz mirkli atgrie­zās, lai nemanīta atkal paslēptos apziņas dziļumos. Tātad kādos neatminamos laikos kādai cilvēku rasei piemitis arī tāds neticams spēks? Bet varbūt tā nemaz nebija cilvēku rase?

Ne vārda nebildis, Zets beidzot apsēdās, sarāvās čokurā, tikai tagad pa īstam sajutis milzīgo nogurumu un rīta dzestrumu.

Pats dīvainākais bija tas, ka, ja Zets tagad Tomam pateiktu, ka tieši viņš un neviens cits palīdzēja apmet­nes aizstāvjiem, Toms būtu pārliecināts, ka Zets ir iemā­cījies nekaunīgi melot! 168

trīsdesmit sestā nodala Brālis

Tikai nākamās dienas novakarē, jau krietnā mij­krēslī no mūru augstumiem tika pamanīti pāris desmiti vīru un tikai divi jāšus tas bija viss, kas palicis pāri no melnā valdoņa nežēlīgo karinieku bara. Nē, ne jau pie ezera tika apkauta lielākā tiesa uzbrucēju, ne gluži pie ezera, bet gan nostāk, mežmalā, kad viņi lasījās kopā pēc pirmā, neveiksmīgā uzbrukuma, lai tad at­sāktu ar vēl lielāku sparu un nežēlību.

Skatiet! piepeši iesaucās Čiris.