Nirējs

Tomēr šoreiz mazie ceļinieki maldījās, domādami, ka vilki lenc viņus. Viņi pat nenojauta, ka lielais bars teju, teju bija pats iedzīts lamatās, bet pusaudžiem uzklupis nejauši, ar viņiem vienu taku nesadalījis. Ja viņi nebūtu tik ļoti steigušies aizmukt, tad varbūt beidzot būtu ieraudzījuši tos, kuri bija kļuvuši par mežaiņu galētā­jiem, tos, kuri nezin kādēļ pusaudžu gaitām sekoja jau no viņu pirmās sadursmes plaša tīreļa malā. Pat lielais pelēču bars jauta un novērtēja svešo karinieku spēku, izmisīgi meklēdams citu atkāpšanās ceļu.

Vispirms bija jāpaspēj nokļūt līdz tuvākajam koku vai krūmāju pudurim. Tas izdevās bez kļūmēm. Te atkal varēja pameklēt un ar skubu apdarināt kādus garākus mietus viņpus upes pamesto vietā. Kad vilki nerādījās, bērni sadūšojās aizskriet līdz nākamajai birz­talai. Jau būdami krietnā gabalā, viņi izdzirda tādas kā attālas nāves gaudas, tomēr nedz viņiem bija laiks, nedz vēlēšanās par to domāt.

Nu jau nakts sliecās uz blāzmas pusi, un gan nogu­rums, gan miegs lika sevi manīt. Vislabprātāk viņi visi būtu nokrituši kādā sausākā sūnājā. Acis lipa ciet, kājas kļuva stīvas no nemitīgās, saspringtās iešanas, šķiet, pagaisa arī modrība. Nu varēja uzdurties kādam no savējo sargiem tik tuvu ezera apmetnei viņi jau bija nonākuši. Tomēr sargus pagaidām nemanīja. Tiesa, vēl jo drošāk varēja uzdurties arī ienaidniekam…

Visus nācējus māca drūmas nojautas. Sargus nesa­stapa līdz pat ezeram un tur jau tas bija saskatāms, pelēkbaltiem miglas slāņiem klāts. Aiz tiem kā sen­laiku pasaku pils jautās apmetnes baļķu sienas. Sen­laiku? Nebija nekādu senlaiku! Tā bija šī diena! Šīs dienas rīts! Toms pēkšņi atskārta, ka laikam vairs nav nekādas nozīmes! Ar kādu septīto prātu viņš nojauta, ka viņā slāņojas vēl kādi citi laiki, viņš juta, ka ir nevis ieniris, bet atgriezies! Viņš pavisam skaidri atcerējās savas izjūtas, kad pirmo reizi bija kādā grāmatā ierau­dzījis Heopsa un citas senās Ēģiptes piramīdas! Viņš tās "pazina"! Tik ļoti, ka sirds gandrīz apstājās un mutē saskrēja sāļas siekalas! Un vēlāk, kad televizorā, kādā Discovery pārraidē tika paziņots, ka vissenākā piramīda, iespējams, ir nevis piecus gadu tūkstošus veca, bet vēl par trim gadu tūkstošiem senāka, viņš nemaz nebija pārsteigts arī to taču viņš bija zinājis! Un arī vēl daudz senākos laikos ienirstot, viņš būs tikai atgriezies! Un vēl, un vēl! Cik dziļi vai cik tālu?…

Taču viņam radās aizdomas, ka arī šī pasaule nav vienīgā, kurā viņš bijis. Ne tikai laiks vien… Kur gan 164 vēl? Toms atcerējās Zeta kā garāmejot bilsto par para­lēlajām, nestabilajām pasaulēm, kurās cilvēkiem neesot ko meklēt. Vai tiešām visās šajās pasaulēs mīt viņiem naidīgas un neizprotamas būtnes? Toms juta, ka Zets nav teicis visu patiesību. Bet varbūt viņš nemaz nezina visu patiesību, to, kuru vajadzētu zināt vi­ņam Tomam?…

Ko vairāk izprātot Toms nepaguva kādas rokas spēcīgi parauts, viņš jau ievēlās tuvējā krūmājā. Un tas bija pats pēdējais mirklis, kad vēl varēja cerēt uz paglābšanos…

trīsdesmit piektā nodaļa Kauja

Apmetnē valdīja nāves klusums it kā tā būtu sen izmirusi vai pamesta. Taču neviens negulēja vīri gai­dīja uzbrukumu, zināja, ka tas varētu būt pats pēdējais cīniņš viņu mūžā, jo cerību palikt dzīviem nebija gandrīz nekādu. Jau kuro reizi tika pārbaudīts ieroču asums, stopu stiegrojums, milnu kātu parocīgums. Ne­tika noniecināti arī iepriekšējiem uzbrucējiem atņemtie dzelzs cirvji un metamie šķēpi ar dzelzs uzgaļiem. Tie bija prasmīgāko un stiprāko karinieku rokās. Neviens nerunāja par nāvi. Kāds atcerējās savu iecerēto, kāds māti, vēl kāds savus mazos vai pusauga bērneļus, kuri tagad jau noteikti būs drošā attālumā no melna­jiem spēkiem.

Dažviet migla vēl bija tik bieza, ka liedza saskatīt krasta aprises. Sargus ārpus apmetnes nesūtīja, jo tas būtu tikai lieks vīru zaudējums, neba pamukt te kāds grasījās, bet gan savas dzīvības dārgāk pārdot, lai cilts izdzīvotu…

Tur jau viņi bija, spēji iznira krastmalā gan nelabā apsēstie, izbijušie pašu cilts ļaudis, gan dzelzsgalvas gandrīz no visām pusēm, tik dūksnāja gals brīvs, bet tur arī paši pāri netiktu ne peldus, ne līšus. Tajā pašā mirklī visi bija kājās. Nebūtu vajadzējis pat āža raga pūtiena, kas tomēr vēstīja, ka uzbrucējiem te nebūs viegla diena.

It kā no gaidāmā nobijusies, migla strauji pagaisa, atklādama gan krastā esošo, gan jau ūdenī līdz vidum iebridušo naida nesēju aplam lielo skaitu. Apmetnes aizstāvji tikai vēl stingrāk satvēra ieroču spalus, citi gandarīti, ka viņu kara drosmi tik augstu vērtē, citi no izmisuma, dažs ar miklumu acīs, jo pašu ļaužu dzīvības vien būs jāņem.