Nirējs

Un tomēr ja kāds viņam varenajam pavaicātu, ja viņš pats sev pavaicātu, kāpēc to dara, ko īsti še meklē, kādu jaunu pasaules kārtību grib iedibināt, atbilde nebūtu rodama…

trīsdesmit trešā nodala Bedrē

Lai arī cik pārguruši, vecā zintniece negulēja. Pie āra plašumiem radušai, viņai te, mitrajā un aukstajā bedrē, trūka gaisa. Viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka spējusi piemuļķot ļaunuma apsēsto, tāpēc ne uz mirkli nezaudēja modrību. Kā tādu indīgu kāpuru viņa spilgti atbaidošās krāsās izkrāsoja savu saprātu par brīdinājumu ielauzties gribošajam, tomēr apzinoties, ka tas maz ko līdzētu, ja nāktu VIŅŠ.

Nebija grūti sabradāt šo pusdzīvo, smieklīgo kāpuru. Rīt nolēma apsēstais, beidzot "diženo" valdoni at­griezdams reālajā pasaulē, kurā tas tūdaļ, neko neapjēdzis, saldi iemiga, pat neizlaizdams no taukainajiem pirkstiem pusapgrauzto kāda nezināma putna stilbiņu.

trīsdesmit ceturta nodaļa Vilki!

Nakts pienāca vēsa un zvaigžņota. Kuplais, nekad nepļautais zālājs zem kājām bija kļuvis mikls un nokalnēs slidens. Kaut kur tālumā iegaudojās pa vilkam. Arī dienā tie bija iztālēm manīti no lielajiem ziemeļu mežiem nākuši, jauzdami cilvēku asinsdarbus, nu, tumsai sabiezējot, kļūdami par lielāko biedu. Katram gadījumam zēni saraudzīja pa mietam pret vilkiem tie šķita drošāki ieroči. Lai gan visu vakara cēlienu bija iets bez mitas un bez īpašiem starpgadījumiem, atslā­bināt uzmanību nedrīkstēja ne mirkli.

Varēja nomanīt, ka te jau bija pazīstams vai ikkatrs krūmājs, katra tērcīte vai bīstamāka slīkšņa. Beidzot viņi apstājās pie paplatas, dziļi lejā iegrauzušās krāčai­nas upītes, vietā, kur reiz bija pārmesta droša laipa. Nu tā tīšuprāt iegrūsta ūdenī, aizpludināta, no nevēla­miem ciemiņiem sargoties. Lai tiktu pāri straujajiem, aukstajiem ūdeņiem, būtu jābrien vai līdz viduklim. Daži zināja gan seklākas vietas, taču krietnu gabalu augšup. Ciris ieteica pārmest pāri koku, taču tad būtu jāgriežas atpakaļ, jo tuvumā auga tikai pasīki brikšņi. Tomam kas iešāvās prātā viņš pirms mirkļa pustumsā bija saskatījis kādu slaidu, bebru gandrīz jau nograuztu alksni. Pārējie nesaprata, ko īsti Toms grib darīt, koks bija pārāk šmaugs un trausls, lai pa to pārietu pāri. Toms uzmanīgi papētīja krastmalu, cik nu tas pustumsā iespējams. Tad īss ieskrējiens un ar paro­cīgās kārts palīdzību Toms jau bija otrā krastā! Bez vilcināšanās viņš kā šķēpu aizlidināja kārti atpakaļ. Pirmais to pagrāba Ciris un pāri bija! Tad arī citi lieki nekavējās. Toms paguva ievērot, ka Rūta lec tikpat veikli un droši kā visi pārējie. Nepaveicās vecākajam zēnam galu galā kārts tomēr neizturēja viņa svaru un puisis iegāzās ūdenī, ka noplunkšķēja vien!

-   Toties nesasitās! ironiski konstatēja vasarraibumainais, atviegloti nopūzdamies, jo vēl pirms mirkļa bija pārliecināts, ka šāds liktenis piemeklēs viņu pašu.

Turpmākām pārdomām neatlika laika nupat pa­mestā krasta briksnājā jau pazibēja daudzi zaļganu acu pāri. Vilki! Kāds paguva pagrābt pārlūzušā alkšņa ga­balu, otru straume jau bija aiznesusi. Toms sastinga šausmās. Kur Zets? Viņš taču vēl nebija lēcis!

-   Es esmu te, Toms izdzirda pakluso, mierīgo Zeta balsi.

Neviens nebija redzējis, kā Zets nokļuva otrā krastā, varbūt kādā citā vietā ar tādas pašas kārts palīdzību? Toms nojauta, zināja, ka ne. Arī viņš, jā arī viņš taču varēja izdarīt tāpat nozust, ienirt. Šajā pašā vietā, tikai dažu dienu dziļumā un pāriet pāri strautam pa tad vēl esošo laipu.

Viltīgie plēsoņas bija pārrēķinājušies! Nu nebija šaubu, ka cilvēku bariņš ir lenkts un glūnēts, lai pie nepārbrienamās straumes klajumā tiem uzbruktu. Kāds prāvs vilku jaunulis pat niknumā mēģināja tikt pāri straumei un rāpties pastāvajā krastā, tūdaļ gan vecākais zēns tā rīklē izveicīgi iegrūda salūzušā mieta galu, kā atriebdamies par savu aplam neveiklo "slapjo" lēcienu. Laikam trieciens bija pietiekami stiprs, lai plē­soņas kaut mirkli atturētu no sekošanas. Sava loma bija arī citu veikli mestajiem akmeņiem, kuru, par laimi, krastmalā netrūka. Tomēr bija arī skaidrs, ka vilku bars neatstāsies nu pelēči metās augšup, lai tiktu pār straumi citviet, pa sekli vai pārlēktu tai pāri kādā šau­rumā. Nelielais pusaudžu bariņš asinskārajiem plēso­ņām acīmredzot joprojām šķita iekārojams un viegli iegūstams kumoss. Pat vecākais teicās tik milzum daudz vilku vienviet nemanījis. Nu dārgs bija katrs mirklis! Steigā uzlasīja vēl kādas kritalas, taču šajā krastā to nebija daudz un tās pašas bija krietni satru­nējušas.