Nirējs

Taču turpmākais lika aizmirst pat jaunos, vēl neie­pazītos naidus. Pašā novakarē, kad jau sāka krēslot, mūriem tuvojās gūstītāji, tā savādi lēni, kā būtu savai­noti, līdz augšā esošie mūru cēlēji ar šausmām ierau­dzīja, ka tiek vesta aklā zintniece. Pirmajam, kurš atpazina cilts reģi, no krūtīm izlauzās tāds kā vaids. Nu dūša saplaka pat visdrošākajiem, vēl cerību nezau­dējušajiem vīriem. Vai gan kāds no viņiem bija varējis nojaust, ka aklā savuprāt devusies naidniekiem rokās un nevis to vaņģota un nu viņu vadim atrādīt vesta.

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODALA Dziesma

Tuvāk pievakarei pusaudži jau bija nonākuši līdz pazīstamākām vietām, bet arī te vajadzēja uzmanīties, ka neieskrien rokās vaņģotājiem. Beidzot nolēma brī­tiņu atvilkt elpu. Izvēlējās uz visām pusēm kaut cik pārredzamu uzkalniņu. Ilgi gan pūsties nevarēja, ja līdz rītam gribēja līdz ezersalas apmetnei tikt.

Ēdamā nebija tik vien kā pa kādai meža ogai vai riekstu čemuram, kurus no izstīdzējušām pameža laz­dām veikli nolasīja Ciris, biedriem piepalīdzot.

-    Riekstu gan te daudz! bilda Toms, baudīdams svaigos, sulīgos kodoliņus.

-    Kur ir daudz? pārvaicāja Ciris. Tad tu neesi bijis pie svētavota. Tur to, ka ne nolasīt! Un krietni tūkāki!

Ciris neturpināja, jo, vēl nebeidzis teikto, atminējās, ka gan pie svētavota, gan līdzās esošā Krīvu kalna ak­meņu krāvumos tagad saimnieko dzelzsgalvji un viņu pakalpiņi.

Arī pārējie klusēja, jo katram bija sava domāšana. Vecākais prātoja, kura taka būtu drošāka tālākiešanai. Viņā joprojām gruzdēja kauns par priekšpusdienā izrā­dīto acumirklīgo gļēvumu. Un vēl viņam bija jādomā par svešajiem Tomu un Zetu. Vairāk par Zetu, kurš gandrīz visu dienu klunkurēja nopakaļ, nebilzdams ne pušplēsta vārda, bet tad pēkšņi pavēloši iekliedzās: Uz priekšu, ātri! Prom no takas! Un visi bez jele kādām ierunām viņam paklausīja! Skrēja pa galvu, pa kaklu, 150

un, tikko bija pamukuši egļu biezoknī, tā garām pa iepriekš mīto taku aizdima smagi jātnieki. Nevienam nebija šaubu, ka tie bija dzelzsgalvji. Kā svešais prata nojaust neviena nemanītus naidus? Nu arī atminējās abu puišeļu ierašanos meža apmetnē: neviena lūkotāja nemanīti, viņi pēkšņi tur bija, kā no zila gaisa nokrituši, un šķita cilts zintnieces gaidīti.

Rūta domāja par vecomāti, kurai, no rīta izgājušai, nu jābūt vaņģotāju varā. Un vēl, lai gan pati to sev neatzina, Rūta domāja arī par Tomu, kurš, kā meitenei šķita, bija pārāk bieži paslepšus lūkojies uz viņu, lai gan tas bija tīkami. Gandrīz tikpat tīkami kā tad, kad uz viņu lūkojās Madis.

Ka viens no svešajiem pārāk bieži lūr uz Rūtu, bija pamanījis arī vasarraibumainais. Taču šobrīd visus viņa prātus nodarbināja daudz sarežģītāka liga. Vēlreiz pa­matīgi iedziļinoties cēloņu un seku sakarībās, viņš jau kuro reizi sev apsolīja gandrīz neiespējamo turpmāk tomēr kaut retumis atturēties no, patiesību sakot, jau kopš bērnības apnikušās sēņu viras pārliekas strēbšanas. Un, lai gan sirds dziļumos viņš nekādā ziņā neticēja šiem smieklīgajiem solījumiem, tomēr pat šāda viltus iedoma viņa kuņģa iekšpusē uzmeta sāpīgu zosādu. Gods kam gods par to, ka varētu ierobežot, piemēram, riekstu lietošanu, brangulis pat neuzdrošinājās iedo­māties.

Ciris vēl aktīvāk noņēmās ar riekstu lasīšanu, lai aizgaiņātu domas par ciltij uzklupušajām nebaltajām dienām un spētu piebarot ēdelīgo biedru, kurš nupat bija uzgājis arī nelielu ogulāju ar dažām sīksīkām odzi­ņām. ?

Tikai Zets centās nedomāt nemaz. Viņam tas nenācās viegli, bet tā bija vienīgā iespēja nenodot sevi un pārē­jos, kaut arī par to viņš nebūt nejutās drošs, jo bez vecās cilts zintnieces, viņas viedā brāļa un šurp no nākotnes nirušā ļaunuma viņa atnākšanu taču sajuta vēl kāds. Kāds, kurš prasmīgi slēpa savus nodomus, tāpat kā tagad to centās darīt Zets. Tomēr šis "kāds" šodien bija palīdzējis izvairīties no sadursmes ar dzelzsgalvjiem, kā viņus dēvēja šālaika cilvēki. Jā, šis "kāds" visu laiku bija kaut kur tuvumā, kaut neļāva sevi manīt pat Zetam. Tomēr vienu gan Zets jauta ne jau viņu vien sargāja svešais, ne tikai viņu, bet vēl arī kādu citu šajā pusaudžu bariņā…

No visai grūti izpildāmā nodoma censties nedomāt Zetu pēkšņi iztraucēja dziesma. Nē, tā vēl nebija dzir­dama, tā nebija sadzirdama cilvēka ausij, tā tikai nupat dzima Toma dvēselē, no aizlaikiem nākusi, tā vēl nupat modās no daudztūkstošgadu miega kā trausls un vārīgs asniņš, tik bezgala silts un mīļš, ka Zets patiesi apstulba. Nē, nejau vienkāršie vārdi un vēl vienkāršākā melodija, bet gan tās mūžsenās cilvēkbērna sajūtas, ko pauda šī dziesma, tā bezgalīgā, vārdos nemaz neizsakāmā mī­lestība pret šo Dieva pasauli lika sakāpt savādam ka­molam kaklā. Nu Zets saprata, ka dziesmai kļuvis par šauru Toma dvēselē un ka tūdaļ tā izlauzīsies uz āru, un tā arī notika. Klusi, klusi tā traucās pretī saulrieta dūmakai, pretī pārupes tālīno silu tumšpelēkajam zilgumam kā tikko jaušama, viegla vēja pūsmiņa skar rudenīgi vientuļo, bezgala skumjo, noziedējušo pļavu līdzenumu. No mūžības mūžībā…