Nirējs

Šķita, ka pēc nesenā lietutiņa rūgtenais meža smārds kļuvis vēl biezāks. Vietām auga tik daudz sēņu, ka gandrīz nebija iespējams paiet, tās nesabradājot. Kā tagad vesela jūra bērzlapju! No rīta apmetnē cilvēki strēba vieglu sēņu viru. Būtu diezgan garšīga, ja ne­trūktu sāls. Toms un Zets vēl dabūja nobaudīt riekstus ar zemes bišu medu. Kā no vislabākā lielveikala! Ne par matu sliktāki! Taču nu, laikam neparasti spirgtā gaisa dēļ, atkal sagribējās ēst. Kaut kur kala dzenis, gluži kā Toma laika mežā. Toma laika? Cik tad īsti gadu tos šķir šos laikus? Tūkstotis, divi? Nē, noteikti vairāk! Vismaz trīs tūkstoši, ja ne visi četri! Bronzas laikmets! Kur nu! apmetnē līdzās aklajai sievietei viņš taču redzēja bultu pat ar kaula uzgali! Bet tiem, kuri nupat bija šķērsojuši viņu taku, vai tikai viņiem nebija krama ieroči? Pilnīgs sajukums!

Priekšā ejošie vairs nebija saredzami. Tā nedrīkstēja būt. Arī Rūtas saspringtā seja liecināja, ka Toms nekļū­dās. Abi apstājās. Pēc spilgtākas gaismas, kas lauzās cauri tālākajiem kokiem, bija noprotams, ka viņi ir pie­tuvojušies lielam klajumam. Vajadzēja izlemt, ko darīt.

-   Paliec še un gaidi, pavēlēja Rūta.

-   Nē, nevilcinoties atbildēja Toms.

-    Baidies? meitene bija aplam iztulkojusi Toma iebildumu.

-  Jāiet pa divi. Un Toms zināja, ka viņam taisnība.

Rūta neatbildēja, bet arī neiebilda, ka Toms viņai turpina iet līdzi. Nu vairs negāja pa pirmējo, iemīto taku, bet vairāk sāņus, gandrīz ar līkumu.

Pēkšņi Toms gandrīz neapzināti pagrūda meiteni tik stipri, ka viņa krita, un tajā pašā mirklī zibenīgi izmeta savu cirvīti. Arī Rūta klūpot paguva ieraudzīt, ka uz viņas pusi un secen lido šķēps, no kura izvairīties viņa nebūtu paspējusi. Un vēl viņa ieraudzīja ko pavisam negaidītu un dīvainu vispirms, kā no krūmāja izlekuša, satrakota mežaina labajā plecā ietriecas Toma mestais cirvis, un tad, kā gandrīz tajā pašā mirklī, pirms vēl uzbrucējs ķer pie pleca, viņa kaklu caururbj bulta. Tāda pati bulta, kāda Rūtu un viņas līdzibiedrus bija glābusi jau iepriekšējā dienā purvājā! Un, tāpat kā va­kar, šāvējs palika nesazīmēts.

Rūta nepaguva nedz pateikties Tomam, nedz īsti apjēgt viņa negaidīto cirvja mešanas māku, jo drīz ska­tam pavērās daudz šaušalīgāka aina, ko nu uzrādīja atskrējušie Ciris un vecākais, pašā meža malā un arī klajumā gulēja vai ducis nupat galētu mežaiņu. Dažs, vēl pat nepaguvis aiziet aizsaulē, nemaņā cīnījās pēc 144 pēdējā elpas vilciena. Pārsteidzoši, ka tie bija tikai meža ļaudis, neviena kauta uzbrucēja, lai gan mežaini ne­bija pliku roku ņemami naidnieki, īpaši, ja nav kur pamukt vai atkāpties. Ne visus bija ķērušas bultas vismaz puse tuvcīņā guldīti, šķēpu durti un cirvju kapāti. Tas bija stipru un prasmīgu karinieku darbs. Prasmīgu un arī nežēlīgu… Vai tikai pret mežainiem? Nez kāpēc Rūta iedomājās par vecāsmātes nesenis pie­minēto, zudušo brāli…

-   Nupat cirtušies, klusi, kā izbijies bilda vecākais.

-   Kāvēji nav ne gūstītāji, ne dzelzsgalvas, bet trakoti sīvi vīri. Mežainus situši kā jērus! Vai ir dūša tālāk iet?

-   Ejam, cieti teica meitene. Mūs tie nemedī.

-   Kur't liki manu ciri? vecākais, lai apslēptu kaunu par savu acumirklīgo mazdūšību, uzsauca Tomam.

-   Pazaudēji?

-  Tavs ciris pamukuša mežaina plecu ņēma līdz kau­lam, pirms vēl te tikām! Toma vietā ironiski atcirta Rūta.

-  Tu meti? vecākais, gandrīz neticēdams, paskatījās uz meiteni.

-   Vai man devi? pikti, gluži kā viņas vecāmāte atvaicāja meitene. Prasi, kam devi! Un Rūta norādīja uz Tomu. Ejam! Vairs nemini, ko teica vecāmāte? Līdz rītam jātiek pie apmetnes! viņa pārtrauca ieil­gušo sarunu un pirmā pameta nesen norisušā, dīvainā kautiņa vietu.

Nu atkal gāja barā. Toms atskatījās uz nopakaļ klun­kurējošo, visu laiku klusējošo Zetu un gandrīz ieskrēja ar pieri kokā drauga lielās, skumjās acis pildījās asarām. Toms novērsās un kādu laiku neatskatījās. Arī viņam pašam tagad uz mirkli sametās nelāgi ap dūšu viņš vēl vairāk sāka brīnīties par savu naidu pret me­žainiem un paša negaidīto cirvja mešanas prasmi, par seno pasauli, kura viņam nešķita sveša, it kā viņš tikai nesen būtu no tās aizgājis un tagad atkal atgriezies. Viņam bija labi šajā pasaulē, šajā tik tuvo svešinieku barā, līdzās meitenei, kuras vārds bija Rūta…

Zets nebrīnījās, lai gan pat viņš nebija gaidījis, ka šīs tālās pasaules cilvēku, gandrīz pa pusei mežoņu nāvi uztvers tik sāpīgi. Viņš nebrīnījās par Tomu, var­būt tikai mazliet piepalīdzēja, saasināja Toma reakciju, taču gadu tūkstošiem zemapziņā snaudusī cirvja meša­nas prasme Tomā nudien nebija jāmodina tā izlauzās pati. Tāpat kā naids… Kas tur vēl bija paslēpts? Kādus vēl nezināmus, aizlaikos nogrimušus spēkus Toms va­rēja sevī nejauši uzjundīt? Ja jau viņš tik viegli atguva tāltālas pagātnes, kādas sen izdzīvotas dzīves sajūtas!