Nirējs

Viņš centās norīt sāļās siekalas. Tā tikai vēl trūka, lai viņš paģībtu! Tas nu gan būtu stulbi! Un tūdaļ Toms ievēroja, ka garmatains puisis ar diviem nelieliem, bet labi asinātiem cirvjiem pie jostas laikam tie bija domāti mešanai ir pamanījis Toma un meitenes saskatīšanos. Un nemaz neslēpj, kā Tomam šķita, augst­prātīgu nepatiku.

Un vēl Toms saprata, ka pazīst šos metamos cirvīšus, tik ļoti pazīst, itin kā gluži nesen tādus pats būtu turējis rokās…

-   Ko klusat? Kam te nākat?! Varat teikt! aiz neīstām dusmām slēpdams apmulsumu un neveikla karinieka aizvainojumu, uzsauca viens no bruņotajiem pavado­ņiem. Taču aklā viņu tūdaļ apklusināja.

-  Eita nu, viņa rimti teica. Tu, Madi, ar. Kad būšu gatava gājumam, likšu Rūtai paaurēt.

Rūtai! Tātad arī viņas vārds ir Rūta?! Nevienas citas meitenes taču tuvumā nebija?! Toms joprojām nespēja atjēgties, taču, par laimi, vecā sieviete negrasījās runāt ar vinu.

Bruņotie pavadoņi aizgāja. Vilcinājās tikai garmatai­nais, slaidais puisis.

-    Ej vien, večiņa bilda jau stingrāk. Laikam viņa te bija galvenā noteicēja un rīkotāja. Vai tev nav darāmā? Nupat tik nadzīgs uz siriem! Un tikai tad, kad Madis jau bija krietnā gabalā, vērsās pie atnācē­jiem: Paldies dieviem, ka esat te nākuši, ne ļaunam rokās, vina teica. Tomam tūdaļ kļuva it kā siltāk un drošāk ap sirdi. Tātad viņi tiešām te jau bija gaidīti? Gaidīti?!

-   Arī tev, vecomāt, paldies, ka brīdināji un ceļa galā sargāji, teica Zets. Un tavam brālim paldies un visiem, ka nepadodaties. Bet ļaunā vietā es pats nebūtu nācis ne saukts. Zets pasmaidīja savu gaišo smaidu. Tas man diez ko netīkas.

-   Nu šai malā viss ir ļauns, skumji bilda večiņa. Nav vairs rāmuma, tik vaidi un degumi. Vai spēsit? viņa vērsās tikai pie Zeta. Mums nevaid tik lielas varēs. Tik vien kā pieturēt, garumā vilkt. Un tad, jau stingrāk, kā pavēlot vai iedrošinot: Tev jāvar!

-   Es neprotu nogalināt, Zets vēlreiz paklusi atkār­toja jau iepriekš teikto, neskatīdamies uz veco sievieti un tik bezgala skumji, ka Toms pat pārstāja šķielēt uz Rūtu. Manā laikā to neviens neprot, viņš it kā tais­nojās.

Vecā sieviete nebija pārsteigta. Tad tu ilgu ceļu niris… Reģe uz mirkli apklusa. Tev būs viedēt veco apmetni, nesteigdamās, kā pārdomādama teica sirm­galve. Jo vēl nava tev ziņas, kas ļaunums. Eita bez kavēs! Tur dienu un nakti ko iet. Rūta rādīs īsu teku. Aurē nu Madi! viņa vērsās pret meiteni un beidzot, kā tikko pamanījusi, paskatījās uz Tomu. Turpmāko sadzirda tikai Zets un Rūta: Kā daudzdibinu mežezers tavs līdziniris: viens dibins tik sēklis, kur saulīte žibinās, otrs pa dziļām vēžalām taustās, zem tā vēl citi, kam nejaušu gala, tik aizlaiku miglu… Pats kā dziļā nomiedzī ritis. Vai celsi? Vai zini, kas augšpus nāks labs vai ļauns?

-   Tik, ja aptrūks varēs, tad celšu. Tik tad, teica Zets.

-   Tas labi, sacīja zintniece un, kā sev teikdama, piebilda: Ja še nācis, pats nepamodīsies. Rūta? viņa lietišķi bilda jau skaļāk. Sauc nu Madi. Sauc.

Rūtai pat nebija jāaurē, un diez vai viņa to būtu spējusi. Viņa tikai pamāja ar roku, un Madis, lai arī patālu aizgājis, visu šo brīdi nepacietīgi gaidījis, tūdaļ bija klāt.

-     Vecomāt! paklusi bilda meitene, un viņas acu kaktiņi pret pašas gribu pildījās asarām. Veco­māt! Rūta atkārtoja vēlreiz, jo neko vairāk pateikt nespēja.

-   Esi nu stipra, vecāmāte tomēr prata savaldīties.

-   Kazi, būs vēl satika. Viņa centās pasmaidīt. Mani spēki pie gala, eimu uz rietu. Tev drīzi jālec. Tad būsi cilts reģe un vade. Ja brālis nepanāks. Bet kur ta šis paliks, sakārnis tāds! Tak jau kādā kurmja alā ielīdis un sūt! Drīzi celsies! sīkstā večiņa tiešām pasmaidīja, bet tūdaļ kļuva nopietna un lietišķa. Eita. Eita nu! Vaidzēs, došu ziņu. Un tikai tad, kad Toms, Zets un Rūta bija jau gabalā, viņa pačukstēja Madim: Nenes piktumu! Tie divi ne še palikt nākuši. Ne mūsu malā viņu sirdis mezglus met. Cits tiem gājums un cits padoms.

-    Kam tādus balsti? vēl nelaipni brīnījās Madis.

-   Vai't šiem kāds svars?

-   Vēl nava. Bet drīzi sarietēs, bilda vecā zintniece.

-   Tad pratīs ir melno varmāku dancināt. Tici. Slaidais, jaunais karinieks gribēja gan ticēt, pat ļoti

gribēja. Tikai, pašam sev par lieliem sirdēstiem, nekādi nespēja. Nu nekādi!

-    Gan būs labi, viltīgi, tikko jaušami pasmīnēja gudrā večiņa. Tie divi būs Rūtai krietni rimtāki sardzinieki par tevi un mani, un visu cilti, kopā nā­kušu.

DIVDESMIT ASTOTĀ NODALA Uz veco apmetni

Labu bridi viņi gāja droši un ātri, apmetnes sargu pavadīti. Kad nāca tuvāk mežmalai, bariņā palika tikai viens lielais, vēl Toms, Zets, Rūta un viņas ierastie līdzgaitnieki Ciris un vasarraibumainais puika. Nu bija jākustas uzmanīgāk. Pēdējo reizi īsi iekliedzās kāds putns, atbildēdams uz jaunā karinieka izveicīgu pasvilpienu tā bija ziņa, ka piemežā naidi nav manīti. No meža tomēr izkļuva, kad diena jau bija krietni gabalā. Atvilkt elpu nebija laika.