Nirējs

Vecāmāte paņēma bultu un, neteikusi ne vārda, sāka to uzmanīgi aptaustīt vispirms kāta lejasdaļu, tad arvien tuvāk kaula uzgalim. Netikusi līdz uzgalim, viņa atsāka no sākuma, pat mirkli stāja vienviet, kā ko sva­rīgu būtu atradusi. Šķiet, bultas uzgalis viņu pagaidām neinteresēja.

-   Vecomāt, vai tā pura ļaužu? meitene nenocietās nepavaicājusi.

Vecāmāte klusēja. Šķita, ka viņas krunkainā seja savilkusies vēl krunkaināka. Nu arī Ciris saprata, ka pirmīt noniecinātā bulta ir gan ko vērta. Vecā sieviete viegli pieskārās kaula uzgalim, it kā lai tikai pārlieci­nātos, vai tas tiešām tur ir, un viņas izkaltušie, mez­glainie pirksti tūdaļ atgriezās pie daudzu roku un gadu pulētā, sviedros un asinīs mērcētā kāta.

-   Ko tev tā teic, vecomāt? meitene atkal tincināja veco sievieti.

Beidzot večiņa ar savām neredzīgajām acīm palū­kojās uz mazmeitu. Šī nav pura ļaužu, viņa teica tā, ka ne tikai puišelim, pat meitenei pār muguru pārskrēja saltas tirpas.

-   Kā tad!?

-   Nezinu, atbildēja vecāmāte.

-    Nezini? Ir tu nezini?! meitene nespēja noticēt nupat dzirdētajam. "Varbūt vecāmāte negrib teikt? Var­būt tie ir kādi jauni, vēl briesmīgāki naidnieki?" viņa nodomāja un tūdaļ atcerējās šī bulta taču bija viņu glābēja!

-   Izsenos laikos, vecā sieviete pēc brīža kā šaubīda­mās atsāka, pirms daudzindaudzām ziemām un vasa­rām šai līdzīgas mūsu ļaudis padzina no sentēvu zemes. Svešo bultu bijis tik daudz, ka pēcāk, kad cilts tikusi rāmākā vietā, mūsu medinieki tās vēl palaikam ņēmuši putnus un manīgākus zvērus šaudīt. Ir es tādu paguvu lūkot, kad biju vēl sīkaļa. Viegla bulta, bet aša kā ze­biekste. Un skaudra, viņa piebilda. Kādi nu vēji to šurpu atnesuši?

-   Ja naida nesēji, tad tak nebūtu mums līdzējuši? beidzot ierunājās arī puišelis.

-   Kas zina. Kas zina… neskaidri nomurmināja ve­čiņa. Ne visa cilts atklīda uz šo malu. Citi aizgāja vairāk uz rietiem, vēl citi palika pusceļā. Bija ir tādi, kuri nepacieta tēvu zemes zudību un kopā ar citu radu cilšu karstgalvjiem atgriezās, lai drošu prātu stātos pret sirinieku pārspēku. Zemes māte vien zina, vai kāds palika pie dzīvības…

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA Cilts reģe

Brīdi vecāmāte aizdomājās, kā vēlreiz pārlūkodama savas cilts daudzu gadu simtu, pat gadu tūkstošu gā­jumu. Jā, tas zuda tik tālā senatnē, ka pagura prāts. Kaut kad uz zemes bija valdījusi cita kārtība. Vai tad, kad vēl dievi to nebija pametuši, savos uguns ratos aizskriedami debesu tālumos? Ņemdami līdzi otru mēnesi. Vēl ilgi pirms milzu plūdiem. Vēl pat pirms lielā aukstuma, kad sasala vai puse pasaules. Un senās Visuma zīmes, cilts svētajās jostās pītās, vai tā nebija liecība tiem tālajiem aizsaules laikiem? Un viņas pašas zintes, kuras viņa, mazmeitai vēl nejaušot, kripatu pa kripatiņai ir tai laikus atdevusi, kā reiz viņas senči atdeva viņai? Vai ir tās nebija kā atblāzma no zudušās 126 pasaules? Jā, reiz šī pasaule bija viena, nu tā saplīsusi, pajukusi uz visām četrām debesu pusēm. Vai uz mūžu mūžiem? Vai nu tautas tik apkaus cita citu, līdz paliks pašas nešpetnākās? Tās, niknākiem mežu zvēriem līdzī­gās, kurām dievi lieguši godu, atstādami tik cilvēka izskatu. Vai arī tās zudīs, aizrijušās pašu negausīgā asinskārē? Kā reiz aizsaules laikos zuda varenas, daudz ko sasniegušas, bet dievu likumus aizmirsušas ciltis.

Jā, šīm senajām ciltīm jau bija pilsētas ar augstiem mūriem, kādus nupat lika sliet dzelzsvīru vadis, nez no kurienes nācis. Ne no šīs zemes, pat ne šā laika. Ko viņš te grib, viens, bez savas cilts, viņas un citu cilšu ļaudis zagdams? Ar ieročiem un vari, kāda tik aizsaules zudušām tautām. Ar spēku to nepieveikt. Ar ieroču spēku. Un vai viņai un viņas brālim vieniem pietiktu ziņas, lai svešā burvja varei ilgi pretī stāvētu? Burvja, kuram līdzīgi nav šajos laikos jausti…

Un tā no visām debesu pusēm nesto akmeņu vieta pie svētavota, vieta, kur pat viņa un viņas brālis spēra soli ar drebošu sirdi, jo tā dziļi pazemē glabāja līdz šim viņiem vien zināmu, brāļa viedā sapnī redzētu seno dievu šīs zemes gaitu liecinājumu? Vai ir to melnais burvis apzinis darījis, tās tuvē mūrus sliedams? Vai tā tik nejauša iegriba?

Bet nu pa tiem pašiem, iepriekš nekad nevērtiem laika vārtiem nāk cits, tik dziļš kā visdziļākā ezera dzīle, tik gaišs un tik neaizsargāts, un viņam līdzi kāds snaudošs, sevi neapzinājis spēks… Vai to noprot arī svešais, melnais vadis? Ne velti viņa ļaudis nu plosās, kozdami pa labi un pa kreisi. Kā satracināts iršu pūznis. Vai izbadējušos vilku bars…

Un nu viņai bija jādomā vēl par ko, par viņas rokās nākušo sendienu sirinieku bultu. Tā bija zīme, ka pie­nācis laiks veikt veicamo. Jau izsenis viņai Liktens dieves lemto…

Vecā sieviete palūkojās uz bērniem. Vai tie tuvumnieki Madis Lāča Ķepas dēls un tas otrs Kramais Vilks -, kuri tā lēkāto?

-   Mēs, vecomāt, vēl neapstājies, gluži kā trenkts atsauca slaidākais nometnes sargs. Nu vairs nav vaļas, ar skubu jāceļas gājumam! Cik tik sprauni var!