Nirējs

Palikusi viena, meitene tikko jaudāja aizkļūt līdz nelielajam, siltajam un smaržīgajam skujkoku slietenim un, aizmirsusi visus iepriekšējās dienas pārdzīvojumus un pusi dienas neremdēto izsalkumu, apsegusies ar zvērādām, tūdaļ saldi iemiga, pat nepamanījusi, ka vecāmāte neguļ, tikai savām aklajām acīm lūkojas kādā viņai vien zināmā tālumā.

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA Svešā bulta

Rīts pienāca dzestrs, taču mazāk miglains, jo nakts vējpūtis bija darījis savu, kaut nu pierimis. Kad meitene, nedaudz nosalusi, pamodās, viņa rīta dūmakā tītā slie­teņa priekšā ieraudzīja nekustīgi sēdošo vecomāti.

-   Vecomāt? iesāka meitene un apklusa.

Vecā sieviete neatbildēja. Un tikai pēc laba brīža, kad meitene jau drebinādamās grasījās līst atpakaļ slietenī, vecāmāte tomēr ierunājās.

-   Es viņu jaušu. Viņš ir tuvu, paklusi, bet pārlie­cinoši bilda vecā sieviete.

-   Kas ir tuvu, vecomāt? vēl īsti nepamodusies, vai­cāja meitene.

-   Viņi ir tuvu, pagalam klusi nomurmināja vecā­māte.

-  Viņi? bažīgi parvaicāja meitene. Tak ne dzelzsgalvas? Kas viņi ir? Pura ļaudis? Vaņģotāji? Kas, vecomāt?! Teic!

-    Ne mums nu bīties. Ne mums, tādā kā tikko jaušamā smaidā savilkās bezzobainā mute.

-   Vai tie, vai viņi nāks mums talkā? Vai viņiem būs gana varēs? jautāja meitene.

-  Vēl nevar jaust, kam laiks būs rāds, gandrīz pikti attrauca večiņa. Un vēl piktāk piemetināja: Ko bizenē apkārt kā negudra? Vai galu sev un citiem meklē? Tie divi ar bez prāta! Kad teikšu tēvam, labi nebūs!

-   Nesaki vis! iesaucās mazmeita. Tad ir tev tiks, ka mani laidi!

-   Vai laidu? brīnījās vecāmāte.

-   Laidi, laidi! mazmeitiņa diezgan pārliecinoši ap­galvoja. Jau pamirsi?

-    Kā ne? Līdz tuvīniem krūmiem ogas braucīt. Ne pa pura ciņiem lēkalēt.

-   Purā tikām ne aiz laba prāta, meitene kļuva pavi­sam nopietna. No vaņģotājiem pamukām.

-    Pamukāt gan, večiņa piekrita. Nebij's bultinieka, ir tas vairs nebūtu līdzēj's…

-    Kā zini? Vai Madis teica? meitene nenocietās pavaicāt, tomēr atbildi tā arī nesagaidīja.

-   Lien vēl pasust pirms gājuma! Ņem manu seģi.

-   Tad tomēr še nepaliksim? Palīgi vēl tālu? maz­meita turpināja tincināt.

-   Vai tu iesi?! vecmāmiņa atkal sapiktojās. Tiem palīgiem vēl gana pašiem jālīdz, kamēr tiks pie varēs.

Ej!

-   Tad ta palīgi! noburkšķēja meitene. Vai daudz? Vai tiem labi ieroči? viņa neatlaidās.

-   Tāda pati tiepša kā tēvs! Nav tiem ne ieroču, ne skaita! Divi vien! atcirta večiņa. Vai nu liksi mani mierā, dēle gatavā!

-   Tik divi?! Tad laikam milži?! meitene, tēlodama izbrīnu, iesaucās.

Nu beidzot večiņai bija gana. Viņa varēja paciest daudz ko, bet, ka pašas mazmeitiņa par viņu smietos, tas nu bija par daudz! Večiņa pagrieza galvu uz otru pusi, kam vajadzēja nepārprotami liecināt, ka saruna ar šo vieglprātīgo skuķi nu nemaz netiks turpināta. Tomēr mazmeitiņa pacentās neievērot īpaši zīmīgo kustību.

-   Bet varbūt punduri?! meitene tēloja nopietnību. Tie briesmīgie, par kuriem tu, vecomāt, reiz stāstīji, kad tev aptrūkās labāka stāstāmā!

Tomēr veikli sagudrotā viltībiņa neizdevās vecā­māte klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Atlika vien izdo­māt kādu citu nodarbi. Agrā rīta dzestrums bija aizgaiņājis pēdējās miega paliekas, un meitene nolēma aplūkot apmetni.

Ļaudis gan lielie, gan mazie jau posās promiešanai, ātri un klusi neba pirmo reizi. Daži zaru slieteņi bija nojaukti, dažus vēl jauca. Neņerkšķēja pat zīdaiņi.

Meitene pamanīja ļaužu bariņu, viņu vidū abus va­kardienas līdzibiedrus un vairākus apmetnes sargus. Mada gan tur nebija. Piegājusi klāt, viņa saprata, ka kārtējo reizi tiek cilāts un vērtēts negaidītais guvums svešinieku kaujas cirvis un šķēps ar dzelzs uzgali. 122

Šķēps, par lieliem sirdēstiem Cirim, tika gan atzīts par labu esam, tomēr drīz nolikts malā. Toties smagais dzelzs cirvis divtik apbrīnots.

-  Ja mums tādi būtu! sajūsmā iesaucās rudmatains pusaudzis.

-   Vecajā apmetnē nu ir vai ducis, zinīgi pavēstīja viens no sargiem. Tēvi uzlasīja. Pēc kautiņa ar šo karakalpiem. Pret dzelzsgalvām diez vai līdzētu, bet lāgs gan. Krietns cirtējs ņemtu pušu pat visbiezāko ozolkoka vairogu!

Bīdamies no izsmiekla, Ciris savu necilo bultu ar kaula uzgali pat neuzdrošinājās rādīt. Un tad meitenei kas iešāvās prātā.

-   Ciri! viņa paklusi iesaucās. Nāc!

Kad puišelis pienāca, meitene viņu pavilka malā. Vai tev vakardienas bulta vēl ir? viņa pavaicāja.

-   Ir, Ciris kā vīlies atbildēja.

-   Ejam! Rādīsi vecaimātei! meitene paziņoja tonī, kas nepieļauj iebildumus, un, pat neatskatījusies, tūdaļ devās uz vecāsmātes slieteņa pusi.

Puišelis negribīgi sekoja. Kas cits viņam atlika? Bez liekas vajadzības runāt pretī cilts dievu reģa mazmeitai, kura pati reiz kļūs par lielo zintnieci, tas nebūtu prāta darbs.

-   Vecomāt! piegājusi bilda nākamā zintētāja. Pa­lūko, ko Ciris vakar purā ņēma! Tik nesaduries! Dod! viņa uzsauca puišelim.