Nirējs

-    Uz kurieni? Tomam šī vieta nebija svešāka par jebkuru meža biezokni paša laikā. Paša laikā? Vai mēs jau esam tur? Pagātnē? viņš gandrīz neticēja, kaut zināja, ka tas ir noticis. Viss bija tik parasts un pazīstams. Tādi paši pēc sveķiem smaržojoši koki, krūmāji, gara zāle un mikla sūna zem kājām. Tāda pati debess virs galvas, kāda aizspurdzoša putneļa spārnu švīkas. Smagnēja kamene, kuru tikko spēja noturēt neliels, aprasojis rudens ziediņš. Tomam uz mirkli no­reiba galva. Viņš juta, ka sirds krūtīs sit tik strauji kā vēl nekad agrāk. Kā vēl nekad agrāk viņš apzinājās, ka mīl šo zemi, šos milzeņus kokus, šo kameni, visu šo pasauli, pat apmākušos, pelēkos padebešus.

-   Jā, teica Zets. Pasaule ir skaista. Un mums ir dota laime to just. Iesim, viņš atkārtoja un aši piebilda: Mūs gaida.

Tikmēr apmetnē ne visi ticēja gūstītajam, nupat šurp atvestajam puišelim.

-    Kam tu te nāci? Kā mūs atradi? Vai biji tik pie mūriem vai aiz tiem ar? pār puišeli bira jautājumu 132 krusa, vairāk no klātpienākušajiem, tiem, kuri lāgā nebija dzirdējuši pusaudža iepriekš pavēstīto.

-   Mani gūstīja līdz ar citiem, dzina aiz šo akmiņu krāvumiem, tik vien paguva iestarpināt nespēkā dre­bošais, pārgurušais puišelis.

-  Kā tad paspruki? dažiem nu radās aizdomas. Vai nenāc ar viltu? Neesi šamējo burts?

-   Nav šim ne viltus, ne burvestības, beidzot ieru­nājās vecā sieviete.

-Aiz akmiņiem trauksme! Visi kā aptrakuši! Nelaiž iekšā ne savējos, -^puišeļa asiņainās, sakaltušās lūpas tikko izdvesa, kad viņš pateicībā palūkojās uz vecomāti.

-    Tāda plosa mūsu apmetņu dēļ? Te kas dīvāks, kāds iesaucās.

-    Kā tiki vaļā? nu jau pielaidīgāk vaicāja sargs, pieturēdams puišeli, lai tas nenogāztos gar zemi.

-   Sirmgalvis nakti līdzēja, teica puišelis. Laida pa slēpu eju. Un klusāk: Kā būtum mūsu krīvu krīvs. Es reiz šo iztālis redzēju. Tik pagalam izkaltis. Lika diebt uz šeni.

Kāds viņam deva padzerties. Puišelis tik vien kā ap­slapēja lūpas un tūdaļ turpināja: Raug, ripulis! Teica, lai nesu zinteniecei! viņš rādīja prāvu, dīvaini pītu gredzenu.

-    Rādi! iesaucās Rūta, strauji izkampdama seno, paprāvo, bet smalki veidoto sarkanīga metāla pinumu. Vecomāt, viņš ir dzīvs! Vecomāt! meitene, mirkli paturējusi, sniedza gredzenu aklajai sievietei.

Vecāmāte paņēma gredzenu, bet nebilda ne vārda. Un ko gan viņa būtu teikusi ka tā ir otra sendienās noteikta zīme? Tas jāzina tikai viņai vienai. Tikai viņai…

-    Vaigot posties, teica zēns. Tu, vecomāt, pati zināsi, kurpu… Vēl teica, lai sūti pārlaiku gājēju jūsu veco apmetni no malas apviedēt. Varēja noprast, ka puišelis pats īsti nesaprot, ko vēsta.

-  Nesat avota ūdeni, bilda vecā sieviete. Nāc, puis, rasināšu tavus sāpumus, pirms eimu. Lai gaišāk sarep. Esi pelnījis. Nesat ir ko ēdamu. Viņa palūkojās uz nometniekiem. Gana būs badināts sūrās takas minējs.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA Atnācēji

Taču ļaudis, gan lielie, gan mazākie, nepaspēja vēl izklīst, atgriezties pie tālā un grūtā ceļa nešļavām, kad visus pārņēma jauna, daudz lielāka trauksme. Tepat, gandrīz pie pašas apmetnes tika pamanīti vēl divi sve­šinieki. Ka tie bija īsti tālumnieki, to varēja noprast uzreiz, jo tādu valku nebija pat ļaunā, svešā valdoņa ļaudīm. Tādi nebija manīti pat svešzemju laivotājiem tirgu un mītavu apmetnē. Vēl jo dīvaināk bija tas, ka neviens nevarēja saprast, kā Toms un Zets jau gandrīz gaišā dienas laikā, modro sargu nemanīti, varējuši no­nākt tik tuvu apmetnei. *

-    Pa mūsu pusi tiem nav gājuma! taisnodamies apgalvoja vieni sargi.

-  Pa mūsu ne tik! atbildēja citi, stingrāk tverdami ieroču rokturus.

Par laimi, kāds jau sauca, ka svešie bez kavēs jāved pie reģes. Tas tūdaļ pat tika darīts. Viens tiem gāja pa priekšu, divi aiz muguras. Vairāk pavadoņu nevaja­dzēja, jo bija redzams, ka zēniem nav ieroču.

Oda pēc sviedriem un zvērādām. Viss šķita gandrīz nereāli, it kā Toms un Zets cauri ekrānam būtu iekā­puši kādā vēsturiskā filmā! Un tomēr viss bija bezgala īsts! Viegla, acumirklīga koku lapotņu šalkoņa, tikko iemīta, gandrīz nemanāma sūnu taka zem kājām, meža smārds, ko nomāca bruņoto, klusējošo pavadoņu sviedru un zvērādu kodīgais sīvums, un jau pēc īsa brīža daudzu tādās pašās ādās ģērbušos cilvēku izbrīnī­tie, pētošie, pret viņiem vērstie acu skatieni. Gandrīz visiem, pat pusaudžiem un sievietēm, pie sāniem vai līdzās viegli pa tvērienam likti ieroči.

Tomēr visvairāk pārsteigts Toms jutās tad, kad ieraudzīja meiteni un veco zintnieci. Abas tik līdzīgas tālās nākotnes viņa laika Rūtai un viņas pusaklajai vecmāmiņai. Tik līdzīgas un tomēr citas, svešādas, var­būt mazāka auguma, bet tādām pašām acīm un sejas vaibstiem. Toms nespēja novērst skatienu no meitenes. Arī viņa palūkojās uz Tomu un, puišeļa izbrīnītā, ciešā skatiena apmulsināta, mazliet pasmaidīja. Gandrīz tikai ar acīm vien, gluži kā nākotnes Rūta! Tikai paga­lam izspūrusi un tāda kā plecīgāka, līdzīga puikam. Tomam iekšā kaut kas tā kā sagriezās ar kājām gaisā.