Nirējs

Jo ilgāk viņi gāja, jo Tomu arvien noteiktāk pārņēma dīvaina sajūta, ka tas viss reiz jau ir bijis. Tādi paši ģērbi, kādus arī viņš ir valkājis, ieroči, kas viņam šķita tik pazīstami, pat zvērādās ģērbušos cilvēku valoda un smarža Tomam šķita bezgala pazīstama. Tādā kā pus­nomodā, pusnemaņā viņš sekoja bruņotajam pusaudžu bariņam un ilgu laiku centās apslāpēt vēlmi par savām izjūtām pastāstīt Zetam, līdz viņam iešāvās prātā, ka Zets to, protams, zina…

Ap priekšpusdienu sāka līņāt sīks, nemīlīgs lietutiņš, bet drīz pārstāja. Viņi gāja arvien uzmanīgāk, tā, lai ik brīdi būtu kāda atkāpšanās vai pamukšanas iespēja. Pat vismazākajam klajumiņam pāri pārskrēja vispirms tikai viens parasti Ciris vai vasarraibumainais, tad, saņēmuši zīmi, sekoja pārējie. Toms par to nebrīnījās. Viņš z i n ā j a, ka tā ir jādara! Un drīz vien pats sa­springti ieklausījās apkārtējās skaņās. Kādā jaunmeža laucītē gandrīz izbiedēja stirnu bariņu. Tā bija laba zīme nolēma, ka gluži tuvumā neviena bīstama nav, tomēr modrību nezaudēja. Un jau pēc brīža paši pārlie­cinājās, ka pareizi darījuši. Labu gabalu priekšā ejošais Ciris pēkšņi sastinga, tad, pat nedevis zīmi, metās sā­ņus, ne atpakaļ. To pašu tūdaļ darīja pārējie. Un tajā pašā mirklī pavisam blakus vietai, kur pamira Zets, Toms un viņu pavadoņi, garām pagāja pieci vai seši pagalam apauguši, gandrīz tikai krama ieročiem bru­ņojušies tēvaiņi. Divi vai trīs bija nesen ievainoti, šķita, ka viens visai smagi. Laikam tikai tādēļ, ka paši asi­ņojoši un mucēji, un nupatējās sadursmes smagi svied­rēti, mežaini nejuta paslēpušos cilvēku klātbūtni.

Ieraugot tēvaiņus un saožot viņu salkano, sen ne­mazgātas miesas smaku, Tomam tūlīt pat uzmetās tāda kā zosāda, viņš juta, ka niknumā sāk drebēt. Un tūdaļ ievēroja, ka arī līdzās tupošā meitene krampjaini cieši satvērusi savu bronzas nazi un arī pēcāk vēl ilgi nespēj atgūties no naida. Toms zināja, kāpēc ienīst mežai­nus! Viņš zināja, ka tie ir izsenie cilts atkritēji, dažreiz pārdroši, bet lielāko tiesu gļēvi sirinieki, laupītāji bez goda un sirdsapziņas, kurus vienlīdz dzen gan cilts, gan pura ļaudis. Jā, Toms zināja arī par aizpuriešiem. Par jau pasen vairāk uz ziemeļiem mītošu, bet kādreiz arī šaipus pūriem un ezeriem dzīvojušu tautu ar svešu valodu, kura gan pati prom gājusi, gan ar naidiem dzīta.

Taču vienu gan Toms nevarēja zināt to, ka reiz, Rūtai vēl pavisam mazai esot, mežaiņu bars bija gūs­tījis un sev līdzi vedis meitenes māti un Rūtas vēl pus­augu brālīti. Tiesa, pēc dienām cilts mednieki tam pašam baram sadzina pēdas, kāva bez žēlastības kā nešpetnus zvērus, bet Rūtas māti un brālīti neatrada.

Vai bija nomocīti un galēti, vai kur pamukuši neviens tā arī neuzzināja, jo gūstīties mežaini neļāvās tik daudz saprata, ka dzīvi nepaliks.

Gan meitene, jau paaugusies, ne reizi vien velti tin­cināja vecomāti, tomēr tikai neilgi pirms svešā, bargā valdoņa ierašanās večiņa pati paaicināja Rūtu pie sevis. Nāk ciltij grūši laiki, daudz asinssviedru līs, viņa reģoja. Bet galā veiksim. Nāks palīgi. Ir brālis tavs…

Brālis? iesaucās meitene. Vai dzīvs?! Kur viņš ir? Rūta tūdaļ atsāka tincināt. Viņa vaicāja arī par māti, tomēr reģe ne tad, ne kādu citu reizi vairs nebilda ne vārda.

Taču nupatējai trauksmei līdzi nāca vēl kas visu apziņa, ka kaut kur pavisam netālu uzglūn vēl lielāki naidi par krietni pērtajiem mežainiem.

Labu brīdi nekustēja no vietas. Tad gandrīz līšus atgriezās Ciris. Biezājā salipuši, vēl kādu laiciņu visi cietās klusu, līdz Ciris atkal palīda lūkot. Kad, neviena nemanījis, bija nācis atpakaļ, tālāk nolēma iet ne barā, bet atstatu un pa pāriem. Zets klusēdams atteicās no piedāvātā ieroča, bet Toms paņēma metamo cirvīti. Vasarraibumainais gan bilda, ka no tā liela labuma nebūšot tādu vaj'ga prast lietā likt, lai ņemot ko vieg­lāk valdāmu. Toms tomēr palika pie savas izvēles.

Pirmie aizgāja Ciris un vecākais, aiz viņiem krietnā attālumā Rūta un Toms, un vēl, krietni iepaliekot, Zets un vasarraibumainais puika. Tā ejot, gan nevarēja pagūt palīgos priekšā aizgājušiem, toties negaidīta uz­brukuma gadījumā bija lielāka cerība vismaz kādam no pāriem palikt dzīvam un aizkļūt līdz mērķim.

Jau kopš satikšanās ar mežainiem Tomu nomāca dīvaina sajūta, ka viņus kāds paslepšus novēro. Viņš klusībā nolēma, ka tās ir tikai viņa pārmērīgā satrau­kuma radītas iedomas. Tomēr šī sajūta Tomu nepameta ne mirkli. Tā pat spēja aizgaiņāt domas par pilnīgi ne­izprotamo, neticamo dažādo laiku Rūtu līdzību, gan­drīz identitāti. Vēl trakāk! viņš skaidri apzinājās, ka šī Rūta viņam patīk ne mazāk par to otru! Tomam pat sametās kauns par tādu nodevību pret sava laika Rūtu. Bet ko tur varēja padarīt? Neko!

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA Mežaini. Nesenais kautiņš