Nirējs

Un vakardien joka pēc pieminētā Atlantīda? Varbūt Toms tiešām tur reiz bijis? Kāpēc Zeta laika cilvēki baidās ienirt vistālākajā pagātnē? Tik ļoti baidās, ka pat aizlieguši to darīt. Vai pagātnē slēpjas kas tāds, kas nākotnes cilvēkiem ir bīstams? Kādas pārdabiskas, ļaunas zināšanas? Vai ziņa par katras pārlieku attīstītas civilizācijas nenovēršamo bojāeju? Tādas, kāda bija mī­tiskā Atlantīda un varbūt citas, vēl senākas dižās civili­zācijas? Vai tādas, kāda nu ir viņa laika civilizācija? Savā attīstībā gandrīz apstājusies, izlikdamās, ka ir lieliska, visu sasniegusi, bet patiesībā jau sen mirstoša. Kas mēs esam? jau kuro reizi domāja Zets. Vai arī mēs netiksim pāri šim apburtajam lokam? Un mūsu 146 gudrākie prāti to zina? Nē! Zets negribēja, nekādi nespēja samierināties ar šīm domām.

Pēkšņi viņš sajuta kādu ar varu laužamies vina zemapziņā. Un tas nebija ne vecais reģis, ne viņa aklā māsa.

-   Runā! gandrīz nelaipni teica Zets.

-    Ir jāmūk! svešais bez aplinkiem iesāka. Tā bija jauna, spēcīga vīrieša balss. Ne atpakaļ, bet uz priekšu, tālāk no naidu vietas!

Tikpat negaidīti, kā uzradies, svešais tūdaļ pazuda. Laikam jau viņam nebija daudz laika pļāpāšanai. Tātad arī ceļiniekiem nebija atlicis daudz laika…

TRĪSDESMITĀ NODAĻA Pils

Sirmā cilšu reģa uz meža apmetni sūtītais puišelis nemeloja aiz jaunceļamās pils jau gandrīz uzslietajiem, varenajiem un baisi drūmajiem laukakmeņu mūriem tiešām valdīja satraukums, kas nerimās ne mirkli. Pa abiem paceļamajiem vārtiem bez rūpīgas pārbaudes nu jau vairākas dienas netika ielaists neviens. Pat ne vaņģotāji. Tikai dzelzsgalvām vārti tika atdarīti bez vilci­nāšanās.

Vēl steidza nostiprināt nepabeigto ziemeļu puses ak­meņu krāvumu. Cilvēki neuzdrošinājās slapstīties, jo tikai tādējādi bija cerība saglabāt dzīvību. Ja kāds prā­vāks laukakmens izslīdēja no pārgurušajām rokām un ripoja lejā, tad pašu ļaužu kaulus vien sadragāja. Tie, kuri vairs nejaudāja stiept un velt no visas tuvākās un tālākās apkārtnes, pat no svētvietas sanestos pelēčus, netika saudzēti ne mirkli. Nu kādu laiku dzina strādāt arī sievietes un pusaudžus, taču tie visi vēl bija brīvi no burvestības, jo tādi varēja paveikt krietni vairāk. Apburtie kļuva tādi kā lēnāki, un tad daudzi nesaprata pat visvienkāršākās pavēles. Citi diez ko nederēja pat trulajam vaņģotāju baram. Tos kaut kur aizdzina, un viņi vairs nekad netika redzēti. Tāpat kā savainotie mūru cēlāji.

Šķita, ka savstarpējām sarunām neatlika nedz laika, nedz spēka. Nebija arī ļauts, tomēr kādā nomaļākā nostūrī, dzelzsgalvām nemanot, paguva pārmīt pa vār­dam. No nupat vaņģotajiem un tūdaļ pie darba dzīta­jiem itin drīz tika uzzināti pēdējie jaunumi. Tie bija pagalam nelāgi tikušas postītas vēl divas mazākas apmetnes, no trim citām ļaudis paši bailēs pa mežiem un pūriem pamukuši kur kurais, kļūdami par vēl vieg­lāku laupījumu gūstītājiem. Nav ļaudīm vairs dūšas naidiem pretī stāt, kopš stiprā, vīriem un ieročiem bagātā tirgu un mītavu apmetne tik viegli svilināta. No tuvākajām vēl tikai izsenās, uz ezersalas celtās ap­metnes karinieki grasās kauties līdz nāvei. Par to lie­cinot arī visu sieviešu un bērnu prom raidīšana. Bet neba šī pēdējā tuvāk esošā, par mītavniekiem krietni mazākā apmetne varēja darīt raizes ar vēl nedzirdētu burvestību apveltītajiem naidniekiem.

Tiešām dzelzsgalvju mīklainā piesardzība un arvien augošais satraukums, kas pielipa pat trulajiem vaņģotājiem ārpus vēl nepabeigtajiem, tomēr jau tagad neie­domājami stiprajiem un, kā visiem vēl nupat šķita, cilvēku spēkam nepārmācamajiem aizsargmūriem, varēja liecināt tikai vienu naidnieki un viņu bargais vadis no kaut kā bīstas.

Tikai ap novakari paklīda jaunas vēstis krietnas dienas gājumā no ezersalas apmetnes, gandrīz pie lie­lajiem un purvainajiem ziemeļu mežiem vaņģotāji uz­gājuši rīta pusē bez žēlas kautu prāvu mežaiņu baru. Neko labāku nesagudrojuši, daži nolēma, ka kāvēji varētu būt jau daudzus gadus nemanītie pura ļaudis. Varbūt kaimiņu nedienas sajautuši, nākuši šaipusē pasirot un nejauši saskrējušies ar mežainiem, kuriem bijis tāds pats nolūks. Citi tomēr nepiekrita lai gan pura ļaudis nebija nekādi vārguļi, tak tuvcīņā tik lielu mežinieku baru bez krietniem pašu zudumiem pieveikt nebūtu spējuši. Tas bija daudz prasmīgāku un stiprāku karinieku darbs, jo galētie bija tikai mežaini tuvu pie trīs desmiti brangu, kauties radušu vīru. Kas tie par svešiem un nežēlīgiem kariniekiem, kuri tik viegli mežiniekus veikuši? Cik viņu? No kādiem tālu­miem nākuši? Ko še meklē? Vai tikai laupījumu, vēl vairāk vājinot cilti, vai arī tas tikai priekšpulks daudz lielākam baram, tik stipram, ka no tā bīstas pat mel­nais burvis un viņa dzelzsgalvji? Neviens to nevarēja zināt.