Nirējs

Valsts gan vēl nebija, tikai tapa. Ar grūtībām. Draņķī­gākus pilsoņus par šiem vispār nevarēja iedomāties. Bet ar viņu audzināšanas darbiem augām dienām no­ņēmās kalps, par laimi, bezcerīgi, tādējādi paildzinot valdoņa svētlaimīgo izlaidību, kādu taču viņš jau sen bija pelnījis! Patiesībā jau viņam bija gan bail no sava neīstā kalpa, bet virsvaldonis arī noprata, ka ir šim nešpetnelim, kā mēdz teikt, vitāli nepieciešams. Jā, līdz pusmūžam aizdzīvojušais, tikai gadījuma dēļ par baznī­cas kalpotāju tikušais apzinājās savu vērtību! Patiesībā viņš to bija apzinājies vienmēr, taču tagad, kad tas izstīdzējušais drankību drankība vina viltus kalps - tikai ar nabaga kalpotāja palīdzību (to virsvaldonis zi­nāja pavisam droši) ir spējis nokļūt tik tālos senlaikos, izbijušā baznīcas kalpotāja pašapziņa cēlās jo sevišķi. Diemžēl to viņš nedrīkstēja izrādīt, ka tevi deviņi!

Durvju sargs pieteica veceni. Tas bija kas jauns. Ne­vienu veceni vadis nebija nedz pasūtījis, nedz gaidījis. Visu mūžu radis būt viens, viņš arī te itin labi jutās vienatnē. Tomēr vecene jau tika iegrūsta telpā. Visai pretīga izskata, netīra, apskrambāta, pie tam vēl akla. Taču, iekams valdonis līdz galam paguva sakārtot sa­vus ārējos iespaidus, viņa pakausī kaut kas notika. Viņš juta, ka tur kāds brutāli urķējas, un tad vairs nejuta neko, tikai stulbi blenza uz kroplīgo raganu.

Kad zintnieci ieveda drēgnajā pazemes telpā, viņa gandrīz tūlīt pat saprata to, kas viņai bija jāsa­prot, ka "saimnieka" nav mājās. Un večiņa kā piekūns uzklupa laupījumam, taču, vēl nepaguvusi ko uzzināt, ar varenu spēku tika notriekta zemē, gandrīz nogalēta. Ļaunums bija tepat līdzās, tikai paslēpies, viņas rīcību jau laikus paredzēdams un gaidīdams. Liels un večiņas vārgajiem spēkiem neveicams bija šis ļau­nums. Kā milzīgs akmens blāķis tas viņu spieda pie zemes, zemē iekšā. Tas gribēja ielauzties viņas domās, un reģe viņam ļāva to darīt. Tad ļaunuma blāķis pavēlās nost no aklās krūtīm, ļaudams viņai kaut cik uzelpot.

-  Ja iešu, tu nāksi ar mani! melnā burvja smadzenēs iedūrās tikai viena vecenes raidīta doma. Tā aizlaikos lemts! Un tā būs!

Un tā bija patiesība. Reģe nemeloja, to melnais tūlīt saprata. Kāpēc tu nāci? viņa uzbrēciens bija kā svilinoša pļauka. Ko tev vajag?

Aklā vairs nesteidzās. Pirmo, varbūt visbīstamāko triecienu, kaut ne bez pūlēm, tomēr izdevās atsist. Reģe arī nojauta, ka melnais spēks nav tik drošs par sevi, kā izliekas, tā vien šķita, ka nav pat īsti pārliecināts par to, ko meklē šajā malā.

-   Liec mierā cilti. Negalē manus ļaudis! večiņa iz­dvesa. Tā nebija ne pavēle, ne lūgums.

-   Vai tu traka?! Tikai tāpēc nāci?!sausi sprakšķo­šajos, nedzīvajos smieklos jautās tāds kā izbrīns.

Varenā valdoņa žoklis vēl joprojām palika ļengani atkāries un sāka jau tā kā mežģīties uz vienu pusi. Uz to, uz kuru mēdz liekties ik galva bez saprāta, pēc fizi­kas likumiem meklēdama kaut niecīgāko atbalsta punktu. Par laimi, neviens gan to neredzēja, gandrīz neviens, jo tik "neprofesionālu" darbiņu aklā atļāvās pirmo reizi mūžā.

-   Mēs vienā zirnekļa staipeknī sieti, nu jau atgu­vusies un vēl rimtāk turpināja aklā. Jo ilgāk pret tevi, 158 jo vārgāka mana cilts, līdz dzisīs pavisam. Ja teikšu, lai tevi godā, daudzi klausīs un tiks pie dzīvošanas. Lai cik ļauna tā būtu, večiņa gandrīz bezcerīgi skumji piebilda.

-   Kur tavs brālis? tiešs un bargs pretjautājums bija vienīgā atbilde.

-   Kā es varu zināt, ja tu, stiprais, nejaut? viņa bilda vēl satriektāka. Domāju, sen tavā varē.

Nezin kādēļ viņš tomēr nejuta gandarījumu, šis jau­nās pasaules veidotājs, kurā viņš tad nu būtu vienīgais Dievs un pavēlnieks. Te kaut kas nebija īsti uzvara nāca pārāk viegli. Taču ilgi malu malās meklētā vecene nemeloja. Un viņas bailes bija īstas. Vai zini, kas notiks rīt?

-    Postīsi ezera apmetni. Galēsi manu cilti, reģe nelūdza saudzēt tās ļaudis, tikai truli konstatēja neno­vēršamo.

Pat te, tālā, pretīgā laiku bedrē kāds centās kaitēt viņa visuvarenajai gribai. Un vecene jau nav vienīgā, varbūt tikai pats vājākais, pats niecīgākais šķērslis. Viņas brālis, vietējais gudrinieks un pravietis, joprojām nav rodams, ielīdis kādā kurmja alā un glūn. Nē, viņš, jaunās patiesības nesējs, šīs seklās, primitīvās pasau­lītes pārveidotājs, gluži vai Dievs, nav ne pārlieku ne­žēlīgs, ne traks, kā to iedomājusies vecene, katrs viņa vietā būtu noskaities.

Gandrīz līdz pašai grīdai sašļukušā dižvaldoņa viltus kalps juta vēl kādus citus viņam naidīgus, pagaidām atklāties negribošus spēkus. Viens tāds slapstījās bezgalīgajos, purvainajos ziemeļu mežos. Jā, arī šis nožēlojamais laiks pretojās, cik spēja. Taču tas viņu nebiedēja visi šie zintnieki, reģi, šamaņi drīz tiks pa­kļauti viņa gribai vai deldēti no zemes virsas.

Tikai no nākotnes nirstošais viņam nedeva mieru - tas vienīgais varēja būt bīstams, kaut iepriekš izlikās pārāk vājš, kaitēt nespējīgs. Nu viņš atkal ir šeit, šajā laikā un telpā. Taču ne bez nolūka…