Nirējs

Kad dziesma izskanēja, visi vēl ilgi neuzdrošinājās bilst ne vārda, kā bīdamies iztraucēt triju, varbūt pat četru tik dažādo laikmetu cilvēku brīnuma apjausmu. Pat brangulis vairs nespēja norīt ne kumosa. Mirkli šķita, ka laiks ir apstājies, ka tam vairs nav nekādas nozīmes…

Ciris atcerējās savu pirms diviem gadiem viņsaulē gājušo māti, arī māsu, kura, pirms gada aizprecēta uz lielo tirgu un mītavu apmetni, nu varbūt arī jau viņ­saulē vai apmetnes svilinātāju vaņģota.

Vecākais nozvērējās palikt salas apmetnes sargu rin­dās līdzās tēvam un brāļiem, kaut zināja, ka tā būtu gandrīz droša nāvē iešana.

Rūta, kaut iepriekš nekad nebija dzirdējusi šo dziesmu, tomēr pazina mazliet svešādos, tomēr sapro­tamos vārdus. Tie nebija gluži cilts mēlē pausti, bet tādā senatnīgā, jau pusaizmirstā valodā, kādā retumis sazinājās vecaistēvs ar vecomāti.

Zetam šī dziesma atklāja ko daudz vairāk. Velti bažī­jās aklā reģe Toma aizlaiku dvēselē nebija ļaunuma. Zets saprata, ka grūtā bezizejas brīdī varēs modināt Toma pagātni, no neizdibināmām zemapziņas dzīlēm ļaut pacelties drauga pagaidām vēl neapjaustajam, pat Zetu mulsinošajam spēkam.

TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA Aci pret aci

Pavisam nesen mūrētā, bezgalīgā eja jau bija pagu­vusi piesūkties ar spiedīgu, gandrīz smacējošu drēg­numu un tādu kā svaigu asiņu salkano smaku. Basās, 154 nogurušās kājas sataustīja plānu smilšu klājumu virs plakaniem laukakmeņiem. Līdz tam aklā sieviete tika nesta, jo neprata iet pa kāpieniem. Iesākumā gan viņai mēģināja likt to darīt, bet, reizes desmit klupuši un līdz asinīm nobrāzusi ceļgalus un rokas, viņa vairs ne­bija jaudājusi turpināt. Metusi daudzus līkumus, eja tagad, šķiet, gāja arvien uz leju dziļāk un dziļāk pa­zemē, tad beidzot tika vērtas smagas jo smagas durvis. Un atkal kāda eja, taču šoreiz pamats bija neticami gluds, gandrīz vai slidens un vēl aukstāks par pirmītējo.

Ar katru mirkli, katru sava saprāta šūniņu reģe juta, ka tuvojas ļaunumam. Un viņas dvēsele nodrebēja. Slā­banās kājas vairs nejaudāja nest savu tik vieglo nastu. Šķiet, arī pavadoņi svīda nāves bailēs. Šie nebija no­burtie, kas viņu sagrāba pie svētajiem akmeņiem, domādami, ka vaņģo. Šie bija cilts nodevēji. Vai visi un vai viņas cilts? Taču tagad vairs nebija vaļas par to domāt. Veco zintnieci atkal pacēla un labu laiku nesa gandrīz stāvus lejup arvien dziļāk un dziļāk. Tad atkal gludā, ledusaukstā grīda. Viņa zināja, ka ilgi vairs nebūs jāiet, un saslējās, kaunēdamās par pirmītējo acumir­klīgo vājuma brīdi, kaut gan sirds krūtīs nepārstāja saraustīti aulekšot kā savainota stirnu māte.

Vecā, drebelīgā nejēga! Vai't esmu jau tik jukusi, ka bīstos gala? večiņa sašuta par savu mazdūšību.

Vārdiņš "nejēga" viņu neaizskāra, jo tā, protams, nebija patiesība, toties "drebelīgā" bija tik tuvu patie­sībai, ka no dusmām tiešām kļuva vieglāk ap sirdi.

Tomēr, lai arī cik uztraukusies bija vecā reģe, viņas aklās acis pa ceļam paguva samanīt kādu citu, daudz zemāku, zem šīs paslēpušos eju, tās daļu vai kādu at­zaru, kam nejauta visur esošā ļaunuma auru. Taču tur, dziļumā, nejuta arī jelkādu citu tagadēju vai senāku klātesmi. Lai arī cik tālos laiku lokos zintniece ieska­tījās, tur neredzēja itin neko…

Tikām lielais un varenais vadis, kurš nenojauta ne­nieka, kur nu vēl tādu sīkumu kā šādas tādas vietējās kaktu riebējas ierašanos, mielojās ar meža putna stil­biņu. Kas par putnu, to varenais jau bija paspējis pie­mirst, bet garšoja gana labi, kaut īsti vairs nelīda iekšā, kā jau, kad vismaz astotais vienā vakarā un pa otram vai trešam lāgam. Tāpat viņš nemaz nejuta nez kādu tur ļaunumu visapkārt. Kur nu! ja kāds viņam par to pavēstītu, viņš sabītos. Un ne tāpēc vien viņš to nejuta, ka bija jau krietni pie šī paša ļaunuma pieradis, bet arī tālab, ka tas viņu baroja, guldināja, dzirdināja, slavēja, cēla debesīs, gandarīja, padarīja par lielu vīru, nelika domāt. Pēc visiem grūtajiem, nepelnītu pazemojumu un pāridarījumu pilnajiem gadiem tas bija tiešām vel­nišķīgi patīkami!

Vienīgais, kas joprojām ne visai patika dižvadim, bija šo viņa apartamentu iekārtojums. Platība pārpārēm apmierināja, griestu augstums arī, bet iekārtojums un apgaismojums nepavisam. Drūms, pārspīlēti atturīgs laikam tā to varēja nosaukt. Un pavisam bez logiem! Reiz viņš ko līdzīgu redzēja kādā sava laika filmā par kaut kādiem tur sātana darbiem vai nedarbiem. Pre­tīga un stulba filma! Ne kripatiņas patiesības! Tas otrs, kurš tagad tika uzskatīts par viņa kalpu, pretīgi ņirg­dams teica, ka tāds iekārtojums vajadzīgs, lai iedvestu tagadējos un nākamajos valsts pilsoņos lielāku bijāšanu. 156