Nirējs

-    Ir gan, paklusi bilda vecāmāte. Kam viens gā­jums, kam cits. Man rādīsit tikšanu tuvāk sentēvu ziedu akminim pie svētavota.

-    Ziedu akminim?! Tur gan ne! noteikti iebilda Madis. Tur i gūstītāju, ka mudž, i svešo dzelzsgalvas!

-   Zinu, rimti atteica večiņa. Tik teku līdzēsi mīt, ne akmins tuvē nāksi.

-   Tie ķer visus, kas tuvāk nāk! iesaucās Kramais Vilks. Ar tādu kā zibini!

-   Ne mani.

-   Tur nevar iet! Madis nepiekāpās.

-   Klausat, ko saku. Necīkstaties velti, večiņa palika pie sava.

-   Ko teiksim ļaudīm, kad tev tik aplamu teku būsim rādījuši?! slaidākais karinieks bija izmisis.

-   Tad labāk pašus vērt par akmiņiem! arī otrs ap­metnes sargs piebalsoja.

-   Vecomāt! nu iesaucās arī meitene. Madim un Vilkam tiesa! Tur ne! Pat ja tevi negalēs, tad viņu ļau­najam vadim plosīt dos!

-  Vai nezinu? Večiņas teiktais lika apklust gan Ma­dim, gan Vilkam un meitenei. Ne jūs visus, niknāk mani viņa dzelzs suņi dzen malu malās. Klausat. Kad ļaušu sevi gūstīt, jūs kādu laiku mierā liks. Tikām drošā tiksit. Nebēdājat. Mani viņš negalēs. Tev saku, Vilk. Tu un Vanagacs, vedat cilti. Eita tik uz aukstajiem rītiem, tur lieli meži, ūdeņi, ir zivis, medījums. Vēl tālis uz rītiem klīdusi mums radu cilts, ne pura ļaužu. Gan svešādi viņi mēli loka, bet nava tiem pasaules trūkuma. Tāpēc rimā dzīvo, ir jums pārību necels, ja tik tāli tik­sit. Neba ilgi gan nāksit atpakaļ, savā malā.

-   Vai nāksim? Madis centās apslēpt rūgtumu.

Taču šķita, ka vecās sievietes domas nupat aizklīdu­šas kur citur. Viņi ir še, gandrīz nedzirdami bilda zintniece, dižā cilts reģa vienīgā māsa, un apklusa.

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA Vēl ļaunākas vēstis

Bet pirms viņa atsāka runāt, apmetnē tika vests kāds mežmalā notverts pusaudzis. Tik vien spēja pa­teikt, ka visu nakti skrējis no dzelzsgalvju mūriem. Pārguris, nobrāztām, asiņojošām kājām un rokām, zaru un akmeņu saskrāpētu, netīru seju. Tikpat kā nebija atšķirams, kur viņa paša āda, kur gurnus piesedzošā, vieglā vasaras zvērāda. Neviena nometnieka nepazīts, kaut runāja saprotamā mēlē. Kaut cik atguvies, teica no pārupiešiem.

Lielās, labi nostiprinātās tirgu un mītavu apmetnes vairs neesot. Tik krāsmatas. Kaut pirms divi dienām svilināta, pat pie svešo akmins krāvumiem vēl vakar­nakt pret vēju varēts sīvu dūmu smārdu ost. Cirtušies briesmīgi. Naidus jaušot, laikus saukuši līdzētājus no citām, tuvākām apmetnēm. Ne visi nākuši talkā, bet ar tiem pašiem būtu varēts pietikt jau gandrīz esot padzinuši brucējus. Pat divus dzelzsgalvjus gāzuši. Bet tad… Tad pa gaisu no akmiņu krāvumu puses atskrējis svešā kunga melnais kalps.

-   Pa gaisu?! kāds neticīgi iesaucās.

-   Sācis mest zibiņus, turpināja puišelis. Visa ap­metne aizsvilusies kā pērnā kūla. Pirms mukuši palīgi, tad ir paši mītavnieki, kur kurais. Daudzi vaņģoti, dau­dzi kauti.

Puišelis apklusa. Arī citi nebilda ne vārda, ļaunās vēsts satriekti. Ar lepnajiem mītavniekiem dažreiz pat pa kādam naidam bijis. Senis ir asmiņi krustā laisti. Ir tagad krīvu krīva un vecāsmātes vari diezko neatzina, kaut jau ilgi mierā sadzīvots. Tomēr pašu cilts ļaudis vien ir…

-   Ar zibini… Ko var pret zibini? beidzot izdvesa Ciris.

-   Citu zibini, pavisam cieti, nevienā neskatīdamās, atbildēja vecās zintnieces mazmeita.

Viņa pati bija izbrīnīta par savu pārliecību, tomēr pavisam droši zināja, ka tā ir patiesība. Nu viņa to zināja. Tāpat kā daudz ko citu, vēl neapjaustu, parasta cilvēka prātam gandrīz neaptveramu. Un tūdaļ arvien skaidrāk saklausīja kādu sarunu.

-   Zinu, kāpēc nāci, runātāja bija vecāmāte.

-  Tu proti lasīt domas? meitene itin skaidri izdzirda sveša zēna balsi, kaut neviens tuvumā nerunāja.

-   Vai tu neproti? vecāmāte jau papikti atvaicāja. Dievu zīmes, kuras tu meklē, nav še.

-   Zinu. Tagad zinu. Un kā iesmiedamies: Mūs kāds noklausās!

-    Jlūta! vecāsmātes uzsauciens bija tik negaidīts, ka meitene gandrīz palēcās, kā krupim uzminusi. Vai tev kāds ļāva klausīties? Un tūdaļ mierīgāk: Lai jau. Ne sveša. Mazmeitiņa.

Joprojām nemanīja nevienu, ar kuru vecā sieviete varētu sarunāties. Neviens cits šo savādo sarunu ne­dzirdēja. Vismaz tas nu gan bija acīm redzams.

-    Kā tev varētu palīdzēt? meitene atkal izdzirda balsi. Nu jau viņa sāka šaubīties par sava prāta vese­lumu. Kaut kas nudien nebija kā līdz šim.

-   Ja tev bail, tad neklausies! meitene saprata, ka to vecāmāte saka viņai. Un tad svešiniekam: Vēl tev nava varēs to veikt. Vēl tev jāsaņem spēki.

-  Jā, teica svešais un nesaredzamais. Vai tu redzi nākotni?

-   Gan mums līdzēsi… Šķita, ka večiņa negrib teikt visu, ko zina. Neba velti nācis. Vēl tik vārs kā mazputna perējums. Vēl nedrīksti rādīties.

-  Es neprotu nogalināt, Zeta balsī jautās bezgalīgas skumjas…

DIVDESMIT SESTĀ NODALA Citā laikā

Viņi abi stāvēja neliela meža klajumiņa malā, vēl neviena nepamanīti. Bija pavēss un apmācies rīts.

-   Ko? Ko tu neproti? pārvaicāja Toms.

Laikam Zets bija domājis skaļi. Es neprotu nogali­nāt, viņš atkārtoja un paskatījās uz Tomu, kurš neko nesaprata. Iesim.