Nirējs

Nevienam nebija ko piebilst, jo jel kāda atbilde trijot­nes pagalam satrauktajos prātos nebija rodama. Tāpat kā izzudušās taciņas turpinājums. Vēlreiz bija jāatgrie­žas, lai līdz mijkrēslim paspētu izkļūt no slīkšņas.

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA Beidzot apmetnē!

Meža apmetnē valdīja kapa klusums. Nedaudzie dienā aizkurtie ugunskuri bija nodzēsti tā, ka no tiem necēlās ne visniecīgākā dūmu strūkliņa. Vairāk nogu­rušie un mazākie snauduļoja, tomēr daudzi līdz ar vis­apkārt apmetnei slēpņos tupošajiem sargiem ieklausījās nakts skaņās. Vēl ap pusnakti sacēlies vējš virs mūž116 veco egļu galotnēm pluinīja zemas, ķēmīgas mākoņu driskas. Brīžam gan pavīdēja nespodrs mēness, lai jau pēc mirkļa zemi atstātu vēl necaurredzamākā tumsā un vilku gaudās. Šī bija bērnu, sieviešu un pusaudžu ap­metne un, kā vēl pirms divām dienām šķita, izveidota no naidiniekiem puslīdz drošā vietā meža biezoknī. Taču iepriekšējās dienas rītā lūkotāji bija saskatījuši vairā­kas dzelzsgalvju un viņu karakalpu vienības aizdomīgi tuvu mežmalai. Ap dienvidu naidnieki pēkšņi nozuda, tomēr tas nesolīja neko labu priekšdienām. Lai gan apmetni sargāja pulciņš labi bruņotu un izveicīgu vīru, tomēr viņu skaits nebija liels, jo vēl pulkāk palika vecajā, gadu simtus apdzīvotajā ezersalas apmetnē, lai to sar­gātu un galvenais novērstu naidnieku uzmanību no jaunās, nupat iedibinātās vietas. Nu daudzi saprata, ka arī šī apmetne būs ar skubu jāpamet un jādodas dziļāk jau gandrīz nepazīstamā biezoknī.

īss, itin kā nejaušs naktsputna kliedziens atskanēja tālu mežmalā. Tam atbildēja kāds cits jau kaut kur tuvāk un pat trīs reizes. Un tad trešais vēl tuvāk un iesāņus, bet citādā, smalkākā balsī. Tikai labam zinā­tājam bija noprotams, ka tie nav putnu kliedzieni, bet gan ziņa par to, ka apmetnei kāds tuvojas. Ka tuvojošies ir trīs. Un ka tie visi nav pieaugušie cilvēki. Labu laiku valdīja klusums, un tad vēl viens putna kliedziens vēs­tīja, ka bērniem neviens neseko.

Kad pagalam pārgurusī trijotne, mezdama neiedo­mājamas cilpas, beidzot tomēr tuvojās nometnei, pašā pamalē jau svīda gaismiņa.

Pusaudžus sagaidīja divi nupat nomainītie apmetnes sargi.

-   Kur tik ilgi? apvaicājās gadus astoņpadsmit vecs, slaids garmatis.

-   Nejaudājām tikt. Manījām dzelzsgalvas, atbildēja vasarraibumainais. Tad pamukām purā.

-   Kas tas?! pārsteigts iesaucās otrs sargs, pama­nījis pusaudža rokā īstu dzelzs cirvi. Kur tāds cēlies?!

-   Purā mums pa pēdām gāja šo karakalpi, neno­cietās Ciris.

-   Kāvāties, vai? neticēja garmatainais.

-    Būtu! attrauca Ciris. Ko citu? Bet, raugi, šīs skrēja pa priekšu!

-   Kaula? brīnījās plecīgākais sargs. Vait' ar tādām var ko pasākt?

-   Divus gāza uz vietas! nu iespraucās vasarraibu­mainais. Trešs ar vairs nebija cirtējs! Tik asini spļāva. Līdz izdzisa.

-    Kaula, nebeidza brīnīties plecīgais. Saki, tās jūs glāba?

-   Pura ļaudis, īsi izmeta meitene.

-   Šos ar redzējāt? vaicāja slaidākais sargs.

-   Šos ne, atbildēja meitene.

-   Pura ļaudis, domīgs bilda plecīgākais. Aiz zie­meļu mežiem bij reiz viņu zemes. Cik šo tagad? Ka neiekrīt kauties…

-   Kauties? Šie nupat bij mūsu pusē! iesaucās Ciris.

-   Vai mums radi? nepiekrita plecīgākais sargs. Ko teiks, kad iesim ar visu cilti?

-   Ar visu cilti? Vai jau tik ļauni? klusi vaicāja mei­tene.

-    Neba lāgi, negribīgi atbildēja plecīgais. Prasi Madim.

-   Lāgi nav, skumji atbildēja Madis. Tēvi vakar kāvās.

-   Kāvās?! gandrīz reizē iesaucās pusaudži.

-  Ar ko?! Ar dzelzsgalvām?! tūdaļ turpināja vasarraibumainais.

-   Ar šo karakalpiem, attrauca plecīgākais. Mada tēvam sacirta plecu. Vēl daži tika pie vainām… Viņš paskatījās uz Madi. Saki tu, ja gribi.

-   Ko lai saka? drūmi atjautāja Madis. Nāca šie pavisam tuvu vecajai apmetnei. No sākta domājuši, ka savējie. Tādi pat valki mugurā. Tik pēc ciriem un meta­miem šķēpiem atpazinuši naidus. Tad saķērušies ne pajokam.

-    Esot tādi kā dulni! Nemūkot neviens, kaut bei­dzamo zemē sit! piebilda otrs sargs.

-   To mēs jau zinām! iesaucās Ciris.

-   Ar šiem galā tikuši, turpināja plecīgākais. Bet nu drīz jāgaida citi. Tagad jau rimta nebūs. Un te ar nepaliksim. Ar gaismu iesim vēl dziļāk.

-   Kam ne te? jautāja meitene.

-   Nav vairs droši, atbildēja plecīgais. Vakar pa rīta miglu mežmalā manīti vaņģotāji.

Nu visi bija pienākuši pie paprāva, aizvēja pusē sa­meistarota zaru slieteņa.

-   Ejta līdz gājumam nosnausties. Būsit gana noku­suši, bilda garmatis.

-   Vai tēvu smagi dziļa? paklusi jautāja meitene.

-   Spēka roka dzīva, izvairīgi atbildēja Madis. Un tavas vecāsmātes zāļojums saglābis otru.

-   Tad labi, tikai mirkli palūkojusies uz Madi, atbil­dēja meitene. Tad labi, viņa atkārtoja, vairs ne uz vienu neskatīdamas, un neatvadījusies, negaidīdama savus ceļabiedrus, nozuda tumsā.