Nirējs

Toms piecēlās un pēkšņi sastinga. Vecais saliekamais krēsls, kurā māte bija uzčubinājusi guļasvietu Zetam, tagad bija tukšs! Zeta tur nebija! Tomam kaut kā dī­vaini sažņaudzās sirds vai tiešām Zets būtu aizgājis no viņa neatvadījies? Vai tiešām?!

-   Mēs esam te, pagalmā! Toms, kā pakausī skanam, izdzirda tik pazīstamo, mazliet skumjo balsi. Iznāc, ja gribi.

Toms ātri uzmeta kaut ko mugurā un uz pirkstga­liem, lai nepamodinātu vecākus, jau grasījās aizlavīties 102 uz priekšnamu, kad pārdomāja un izrāpās pa logu. Auksti nebija.

Zets sēdēja uz Fedjas malkas skaldāmā bluķīša un lūkojās zvaigznēs. Un viņam līdzi zvaigznēs lūkojās Fedjas kucīte.

-   Viņi nupat ienira, paklusi un pavisam mierīgi teica Zets. Beidzot Rūtas vecāmāte varēs atpūsties.

-    Vai tu kaut ko zini par seno Lielvārdes jostu? vaicāja Toms.

-   Zinu. Tur ir ieaustas Visuma zīmes, bet tavā laikā jau pārāk stilizētas. Daudzām senajām tautām ir zīmes. Gandrīz visos kontinentos. Zets pasmaidīja. Taču jau senatnē šīs zīmes bija tikai burti, kas palikuši pāri no daudz senāka raksta vai rakstu fragmenta.

Kaimiņu dārzos cēlās migla. Gandrīz līdz pat nobrie­dušo ābolu pilnajiem zariem. Droši vien arī Rūtas dārzā. Fedja bija priekšlaicīgi beidzis savu atskurbšanas ciklu. Toms nešaubījās, ka arī tas ir Zeta nopelns.

-   Drīz es būšu gatavs ienirt… klusi bilda Zets.

-    Jā. Nezin kāpēc Tomam kļuva nepanesami skumji.

-   Tu taču man palīdzēsi? Zets palūkojās uz Tomu un vairs nenovērsa no viņa skatienu.

-   Es? Ienirt? Bet es taču neprotu!

-   Tas ir labi, pasmaidīja Zets. Citādi tu joka pēc būtu ieniris varbūt pat pirmsatlantīdas laikā! Un kurš tad tevi varētu panākt? Zets apklusa un turpināja tikai pēc mirkļa: Tev nav jāprot. Tu tikai man ļausi izmantot daļu savas enerģijas. Viņš atkal bija kļuvis nopietns. Tev tās ir daudz vairāk nekā man. Kā vis­dziļākajā akā… Un tad… Tad jau tu būsi iemācījies…

-  Cik dziļi tu nirsi? vaicāja Toms. Cik tālu varēsi?

-   Ne gluži. Vēl ne. Diemžēl. Pa ceļam būs jāpalūko, ko nodomājuši darīt tie divi, kuri nupat aizceļoja.

"Āboli laikam tagad apraso," nodomāja Toms. Kad tu būsi gatavs ienirt? viņš jautāja, pat nepaskatījies uz Zetu. -Rīt…

Otrā daļa LAIKA DZĪLĒS

.

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA Dzelzsgalvasī Gūstītāji. Necerētā izglābšanās

Atstādams aiz sevis putekļu vērpetes, pa gandrīz nemanāmu smilgu, grīšļu un asinszāļu aizaugušu taku, kā prātu zaudējis, auļo jātnieks. Putās nodzītais, satra­kotais zirģelis netiek taupīts ne mirkli. Un jau pēc īsa brīža neviens šajā izkaltušajā, krūmiem un dažviet jaunkoku brikšņiem aizaugušajā klajumā nevarētu pa­teikt, ka te kāds ir bijis. Saule svilina tik nežēlīgi, ka, šķiet, visa dzīvā, kustēties spējīgā radība vai nu sen izcepusies, vai salīdusi netālu tvanošajā purvājā.

Tomēr nē! jau pēc mirkļa tuvējā krūmājā kāds sa­kustas, tad vispirms parādās neiedomājami sapinkāju­šos matu ērkulis, tad, kā atcerējies, ka jāņem līdzi arī tā īpašnieks, nozūd un atkal parādās, šoreiz kopā ar pusi vasarraibumaina puišeļa galvas. No ērkuļa līdz acīm. Blakus pirmajai pusgalvai kā sēnes pēc lietus uzrodas vēl divas. Viena ir gandrīz tikpat pinkaina kā pirmā, bet otra, šķiet, pieder meitenei.

Prom ir! Knapi paspējām! simtgadīga prātnieka cienīgā grimasē savilktu seju paziņo mazāk pinkainais.

-   Atpakaļ! tūdaļ iesaucas vasarraibumainais.

Un acumirklī trīs pakauši nozūd, kā nebijuši. Vēl pēc mirkļa pavisam cieši gar krūmāju aizauļo divi gausāki jātnieki. Arī viņu zirgi ir putās un nespēj savus smagi bruņotos mocītājus ātrāk panest.

Nu ērkuļi parādās tikai pēc laba brīža.

-   Vairāk nav, ne visai pārliecinoši nolemj mazāk pinkainais.

-   Šie bija dzelzsgalvas! pinkainākais paziņo tā, it kā nupat būtu redzējis purva jodus.

-   Tā nesaki! izbailēs cenšas protestēt mazāk pin­kainais. Tad jau mēs sen būtu beigti! Vai nezini, ka no dzelzsgalvām neviens nevar pamukt, iedams pat pulka soļu tālumā?!

-    Nožaudē degunu! Tie bija dzelzsgalvas! spītīgi atkārto vasarraibumainais.

-   Ja viņi mūs negribēja jaust, tad tā ir zīme, ka gadī­jies kas tuklāks par mūsu dzīvību ņemšanu, beidzot ierunājās arī meitene.

-   Vai skriesim uz puru? Ka nelēkšo atpakaļ! Es tur zinu takas tiksim drošumā.

-   Zinis! nicīgi iesaucas vasarraibumainais. Es ar zinu! Nu un? Bez lūkiem tur tālu netikt! Un pāri ne tik!

-   Pīsim lūkus! otrs neatlaižas. Iesim, ātri!

-  Cirim tiesa dzelzsgalvas purā nelīdīs! Par smagu! arī meitene piekrīt.

-   Raudzīt var, beidzot caur zobiem nonurd vasarraibumainais. Labāk galu ņemt pie pašu pura joda, ne no svešo dzelzsgalvām.

-   Vai nonākt viņu gūstos, piebalso Ciris.