Nirējs

-   Bet nākotnes cilvēki? Vēl tālāki par tavu laiku? Toms nespēja rimties.

-   Vini nenirst.

-   Nenirst?!

-   Ne reizes, atbildēja Zets.

-   Kā tu to zini?

-    Skaties! Zets iemeta ezerā mazu akmentinu.

Redzi, kad akmentiņš saskaras ar ūdeni, ap to vietu izplatās aplīši. Tā arī nākotnes cilvēki nevar ienirt nepamanīti. Jo mūsu laiks ir kā ūdens virsma, kas reaģē uz katru pieskārienu.

Toms to zināja. Sāka krēslot. Uz gruvešu pusi aiz­lidoja paprāvs putns. Toms jau pirms kāda brīža bija apģērbies.

-   Iesim? vaicāja Zets.

-    Viņi, Toms tomēr nespēja rimties. Kas viņi ir? Es nedomāju tos divus, kuri apzaga skolu. Es do­māju…

-   Ja es zinātu! pārtrauca Zets. Ja kaut viens cilvēks to zinātu! Viņi ir stāvējuši klāt pie cilvēces raša­nās pirmsākumiem! Varbūt pat pie visa dzīvā rašanās pirmsākumiem!

-    Tad jau viņi ir dievi! gandrīz neticīgi iesaucās Toms.

-    Varbūt. Jā, varbūt viņi ir dievi! Pat manam lai­kam!

-   Un tu VIŅUS gribi atrast?! Toms gluži vai izbīlī, tomēr vienlaikus arī sajūsmā raudzījās uz Zetu.

-    Nē, Tom. Tik dziļi ienirt es nespēju. To nespēj neviens cilvēks! Pat tu ne!

-   Es?! Bet kā tad es toreiz… Kā es VIŅUS redzēju? Vienu no VIŅIEM?!

-   Arī man tā ir mīkla. Zets mirkli domāja. Varbūt VIŅŠ tevi izsauca?… Pavēra kādu eju, kādu spraugu laikā!

-    Tu taču pats nupat teici, ka apsteigt laiku nav iespējams! Vai ienirt tajā uz priekšu!

-   Mums nav iespējams, Tom, pavisam mierīgi at­bildēja Zets. Pat mums!… Vai izcili gaišreģi to nedara? Tiesa gan tikai ar prātu, ar garu. Varbūt VIŅA dvē­sele ir tik liela, ka spēj pāršķelt laiku uz visām pusēm miljonu gadu garumā!

-   Tātad tu gribi satikt Dievu, gandrīz mierīgi kon­statēja Toms.

-   To ir gribējuši daudzi cilvēki. Es neesmu tik iedo­mīgs. Un VIŅI mūs ir pametuši. Jau sen. Taču kādas zīmes, kaut ko, ar kā palīdzību varētu ar VIŅIEM sazi­nāties, tās es ceru atrast pagājušajos laikos. Varbūt VIŅI tomēr tās ir atstājuši! Varbūt nejauši, varbūt pa­zaudējuši! Tā mums ir vienīgā cerība, Tom! Vienīgā! Toms pēkšņi pamanīja, ka Zeta acu kaktiņi kļūst mikli.

-    Jo mūsu laiks ir apstājies, Tom! turpināja Zets.

-   Cilvēce vairs neattīstās! Nu jau daudzus gadsimtus!

-   Gadsimtus?!

-   Gadu tūkstošus, Tom! Mums viss ir apnicis! Jo mēs visu varam! Gandrīz visu, ko pieļauj mūsu ķermenis un saprāts! Tie daži, kuriem bija tādas spējas, jau ienira laikā pirms manis! Un neatgriezās! Arī tāpēc manā laikā niršana ir aizliegta, lai gan to taču neviens nespēj apturēt!

-  Neatgriezās? Toms saausījās. Tātad arī tu varētu nespēt atgriezties?…

-   Nē! Es zinu, kāpēc viņi neatgriezās! Ne jau tāpēc, ka nespētu! Viņi negribēja atgriezties! Jo mūsu laiks ir kļuvis tukšs! Mēs tikai izliekamies, ka dzīvojam! Jā, tagad es saprotu tieši mēs esam vislielākie meļi! Itin visi! Zets nespēja apslēpt neizmērojamu rūgtumu par savu laiku. Un, ja es spētu, es VIŅIEM pavaicātu, kāpēc VIŅI mūs pameta? Vai tāpēc, ka jau tad zināja mēs esam strupceļš? Neizdevies Dieva vai Dabas eksperiments, varbūt kļūda?! Kas mūs sagaida nā­kotnē?! Vai cilvēce jelkad spēs pārvarēt savu apstāšanos, pat degradāciju! Kāpēc citas, daudz senākās centrālās galaktikas būtnes pat necenšas atbildēt uz mūsu tūk­stošgadīgajiem mēģinājumiem rast kontaktus? Kāpēc VIŅI mūs ignorē?

Zets pēkšņi apklusa. Viņš klusēja ilgi. Arī Tomam nebija, ko teikt. Patiesībā viņam bija ak, cik daudz, ko vaicāt! Tomēr šie jautājumi tagad šķita pārāk neno­zīmīgi, sīki…

-   Kāpēc tu…? Toms tomēr neturpināja.

-    Atradu tieši tevi? beidzot Zets pasmaidīja. Tu jau mums esi kā bāka! Tev panirt garām gandrīz nav iespējams! Un tad pavisam vienkārši: Nirējs jūt otra nirēja klātbūtni. Niršanas brīdī arī citā laikā. Varbūt tāpēc šeit ir uzradies tas, kurš tev kaitē.

-   Kāpēc? Es viņam traucēju?

-   Tagad jā. Un arī es! Man šķiet, ka viņa nodomi nav sevišķi labi… piepeši Zets pat iesmējās. Bet tevi viņš tomēr nedabūja!

-   Viņš dabūja citu! gandrīz īdzīgi attrauca Toms.

-   Un tas cits neko labāku nav pelnījis! smiedamies teica Zets. Es mazliet ieskatījos viņa domās.

-   Tu ieskatījies arī manās domās. Toms tūlīt nožē­loja teikto, jo juta, ka mazliet nosarkst.

-   Piedod! sacīja Zets. Kad tu sapņoji, es nespēju noturēties. Es pat aktivizēju tavu sapni. Piedod. Bet vēlāk… Vēlāk tu tiki apdraudēts. Mūsu laikā mēs ne­slēpjam savas domas… Te tomēr ir citādi.

Toms juta, ka atkal nosarkst. Viņš bija nikns pats uz sevi. Bet tur neko nevarēja darīt.

Parkā jau satumsa. Citreiz, ja Toms ietu viens, viņa sakāpinātā iztēle zīmētu dažādas briesmīgas ainas, bet tagad, kad līdzās gāja Zets, Tomam šķita, ka viņam pietiktu drosmes sasveicināties ar pašu nelabo.

-   Zet? Vai velni ir?

-   Es īsti nezinu, ko tu ar to domā, Zets nesteidzās ar atbildi. Nestabilajās pasaulēs ir dažādi radījumi. Var gadīties, ka no vistuvākās kāds ieklīst pie mums. Te to laikam sauc par viņpasauli.

-   Vai tur var ienirt? Viņu pasaulēs?

-   Ko?! Traks esi palicis?! To lai dara viņi paši! gan­drīz iespurdzās Zets. Nedomāju, ka kāds, kuram ir dzīva dvēsele, tur gribētu nokļūt! Es jau nu noteikti ne!