Nirējs

-   Es arī ne, Toms nomierināja Zetu, lai gan pats par to nebūt nebija tik pārliecināts. Vai tie divi, kuriem ir nelabi nodomi, var tālu ienirt? viņš vēl pavaicāja.

-   Domāju, ka ne pārāk tālu. Dažus gadu tūkstošus. Trīs vai četrus. Taču ne dziļāk.

-   Tad jau gan nav tālu…

Zets iešķībi pablenza uz Tomu, kurš bija "saverkšķījis" itin nevainīgu grimasi. Nezin kāpēc Zetam pēkšņi šķita, ka Toms tagad viņu apceļ.

DEVIŅPADSMITĀ NODALA Divi laupītāji

Gandrīz pusnaktī pilsētas nomalē divi pagara auguma vīrieši apturēja privāto taksometru. Viens, ku­ram rokās bija melns "diplomāts", bet galvā tumša platmale, ar grūtībām varēja iesēsties priekšējā sēdeklī.

-    Uz kurieni? pavaicāja taksometra vadītājs un īpašnieks. Šie divi vīri viņam nepatika. Un vai maz kas dzirdēts…

-   Taisni! atrūca tas, kurš apsēdās priekšējā sēdeklī.

Drīz arī pilsētas nomale pagaisa kuplajos dārzu zaļu­mos.

-Ārpus pilsētas nebraukšu, ierunājās vadītājs, pats sevi drošinādams.

-   Brauksi, atcirta garākais. Šķiet, viņa acis zaļgani nodzirksteļoja.

Aizmugurē sēdošais klusēja. Viņš bija manāmi uz­traucies, lūkojās pa labi un pa kreisi kā mājdzīvnieks, kurš mēģina atcerēties atpakaļceļu. Taču tas, kurš sēdēja priekšā, nemaz neuztraucās. Griezies! viņš pēkšņi uzkliedza.

Tas bija zemes ceļš. Pēc pēdējās lietus gāzmas izžuldzis un peļķains. Pa to varēja nokļūt vai nu līdz ezeram, vai, tālāk nogriežoties, tuvējā mežā.

-   Vai tad tur ir kādas mājas? gluži nobijies, apvai­cājās taksometra īpašnieks.

-   Tev tur būs mūža mājas! nedabiski ķērcošā balsī iesmējās tas, kurš dīdījās aizmugurē.

"Kaut kas jādara! Kaut kas jādara!" gandrīz prātu zaudēdams, lauzīja galvu vadītājs. Man nav naudas! viņš pēkšņi iedomājās paziņot.

-  Visu dienu braukā, un nav naudas! atkal ieķērcās aizmugurē sēdošais.

-   Jau atdevu! Sievai! Man ir četri bērni! takso­metra īpašnieks ar meliem centās iežēlināt tēvaiņus.

-   Brauc! atkal uzkliedza garākais. Griezies mežā!

-   Jā, stulbi paklausīja vadītājs. Ko jums mežā? viņš mēģināja izlikties nenobijies.

-   Sēņot! ieķērcās aizmugurē sēdošais.

Kaut ko pasākt nebija jēgas. Vēl pēc mirkļa pazemais automobilis bezcerīgi "iesēdās" dubļainā slīkšņā un tā motors noslāpa.

Trīstonnīgā kravas busiņa šoferis žāvādamies trenca mašīnu uz mājām, kad gandrīz pēdējā brīdī pamanīja no tuvējās mežmalas uz šosejas izlēkšojošu trako.

-   Palīdzi! Esi cilvēks! atrāvis vaļā durvis, iesaucās vīrietis, pirms busiņa šoferis paspēja viņu trekni no­lamāt.

-   Kas ir? šoferis pikti uzsauca. Ieskrēji grāvī? viņš šodien jau vienu "štropēja", tāpēc nebūtu pār­steigts par otru.

-    Nē, tur mežā! Tur divi mani iedzina! Iesēdos! Netieku laukā!

-  Kā, iedzina? nesaprata šoferis, tomēr miegainība viņam bija prom kā nebijusi.

-    Ieroču viņiem nav! apgalvoja vieglās mašīnas īpašnieks. Viens šausmīgi garš!

-   Garie vieglāk krīt! iesaucās busiņa šoferis. Viņš kādreiz bija nodarbojies ar boksu, tāpēc joprojām alka piedzīvojumu. Pie tam nebija no bailīgajiem. Nebai­dies! Man ir savi ieroči! smīnēdams paziņoja šoferis un no krēslapakšas izvilka vidēja lieluma lauznīti. Vienmēr var noderēt! šoferis lauznīti nolika sev blakus. Lec iekšā un rādi ceļu!

Ceļa meklēšana nebija pārāk veiksmīga. Vispirms viņi pabrauca garām tai vietai, kur jānogriežas mežā, kad to atrada, nogriezās nepareizi jau pašā mežā. Tomēr galu galā arī īstā stiga tika uzieta un vēl pēc simt met­riem gandrīz līdz durvīm iestigušais automobilis.

-   Tavējais?! pirmais iesaucās šoferis un, negaidī­dams atbildi, pagrāba lauznīti un izlēca no kabīnes.

Tuvumā neviena nemanīja. Arī cietušais izlēca no busiņa.

-    Skaties, vai nav apskrūvēta! uzsauca šoferis, lūkodamies tuvējā biezokņa virzienā. Izskatās, ka neviena nav! Nav nekas paņemts?

-   Nē, nu jau gandrīz atviegloti attrauca sava autiņa laimīgais atguvējs. Tev trose ir?

-   Trose? Tas, vecīt, dārgi maksās! bijušais sportists joprojām nenolaida acis no apkārtējā meža. Vismaz piecus aliņus! viņš pagājās uz pretējo pusi, kur, busiņa starmešu neizgaismots, tumsnēja pārējais biezoknis.

Un pēkšņi aiz tuvējās eglīšu audzes kaut kas no­plaiksnīja, it kā zaļgani violeta zibens šautra nāktu nevis no augšas, bet tepat no zemes. Tikai pērkona

rībiens nebija sadzirdams. Pavisam īsu mirkli, tad viss nodzisa un apkārtni apņēma vēl dziļāka tumsa.

-   Ē! Man pašam ir trose! iesaucās taksometra īpaš­nieks, rakņādamies pa bagāžnieku.

-   Tu redzēji? klusi bilda busiņa šoferis.

-  Ko? taksometra īpašnieks tikai tagad pacēla galvu.

-    Neko, atbildēja šoferis, joprojām lūkodamies uz jaunaudzes pusi. Nē, neko…

DIVDESMITĀ NODAĻA Ceļa jūtīs

Naktī Toms pamodās un nevarēja aizmigt. Viņš atkal un atkal pārdomāja pēdējo dienu notikumus, it sevišķi Zeta teikto. Kaut kā neticami, ka tas bija noticis, ka tas joprojām notika ar viņu! Visa pasaule Tomam tagad šķita citāda, it kā plašāka, it kā pavērusies, tomēr reizē sacīdama: Tā, ko tu redzi, ir tikai niecīga daļiņa! Vēl daudz vairāk ir tā, ko tu neredzi, pat nenojaut!