Nirējs

Toms jau sāka bažīties, ka Zets vairs nekad neat­nāks, kad viņš tomēr ieradās. Diezgan pavēlu vakarā. Viņam bija citas, pavisam ikdienišķas drēbes un apavi tādus valkāja vai puse zēnu. Māte par vēlīno ciemiņu nemaz nebrīnījās. Viņa to visu uztvēra kā pašu par sevi saprotamu, pavisam ikdienišķu parādību. Arī tēvs, kurš, krietni izgulējies, visu dienu noņēmās ar dažādiem dzī­vokļa kārtošanas un remonta darbiem. Tik aktīvi, ka mātei ik pa brīdim nācās tekalēt viņam pakaļ un mēģi­nāt atturēt no pārpūlēšanās. Viņa vienkārši nekad ne­bija redzējusi kādu vīrieti tik nevīrišķīgi uzvedamies. Kur nu vēl tēti, kurš bez piespiešanas gandrīz nekad neko mājās nebija darījis. Nākamās trīs dienas mātei nācās krietni nopūlēties, lai atkal visu savestu kārtībā. Taču vēl pat pēc mēneša vai diviem atklājās nepare­dzēti postījumi.

Zets ierosināja iziet pastaigāties, un Toms pat nebrī­nījās, ka māte nemaz nedomāja iebilst. 86

Fedja joprojām "zāģēja". Ejot gar šķūnīšiem, Zets pēkšņi skanīgi iesmējās.

-   Par ko tu smejies? vaicāja Toms.

-   Tu viņus lieliski apstrādāji! Zets joprojām smai­dīja. Tagad es zinu, kāpēc te cilvēki reizēm saka nepa­tiesību! Tas ir uzjautrinoši!

-   Ne jau visiem! smējās arī Toms.

-   Visiem ne! piebalsoja Zets. Un tūdaļ kļuva pavi­sam nopietns. Tātad jūs zināt, ka koki daudz ko sa­glabā savā… atmiņā? Un visa cita dzīvā un pat nedzīvā radība?

-   Esmu kaut ko par to lasījis, Toms nedroši bilda.

-   Bet, ka veci ozoli vai kļavas spētu cilvēkam iemācīt ķīmiju, tas man nebija ienācis prātā! Zets atkal ska­nīgi un dzidri iesmējās.

Toms nekad dzīvē nebija dzirdējis tik gaišus un ska­nīgus smieklus.

-   Tu vēl daudz ko nezini! savā stilā turpināja Toms. Telefonu stabi, piemēram, zina visu par elektrību!

-   Bet veci grīdas dēļi par mūziku! iesaucās Zets.

-    Kāpēc par mūziku? brīnījās Toms. Es vēl sa­prastu, ja par kurpju taisīšanu vai galdniecību! Varbūt vēl par dejošanu!

-   Es tikai attīstu tavu melošanas paņēmienu, no­pietni atbildēja Zets.

-   Mānīšanās, izlaboja Toms. Tev ir jāsaprot, ka īsti meli ir tie, kam visi grib noticēt. Tātad tajos jābūt daļai patiesības.

Zets tomēr to nesaprata.

-    Tev bija taisnība par skolu, Toms bilda, kad viņi jau gāja pa ieliņu un tuvojās "parkam".

Zets neatbildēja. Viņš tikai kļuva vēl nopietnāks. Notikumu ar garāmbraucošo automašīnu, kura Tomu gandrīz sabrauca, viņš nezin kādēļ negribēja pieminēt. Šķita, ka Zets par to negrib runāt.

Saule jau bija gandrīz norietējusi. Tikai pašu aug­stāko koku galotnes vēl liecināja par tās klātbūtni.

-   Aiziesim līdz ezeram? vaicāja Toms.

-   Jā, atbildēja Zets.

-   Varētu nopeldēties… Ūdens vēl silts.

Zets arī šoreiz neatbildēja. Un tad pavisam negaidīti:

-   Vini drīz aizceļos.

-   Kādi viņi?! Tomam paspruka, kad viņš jau bija sapratis. Ko viņi meklēja skolā? Salauza datorus!

-  Ne tikai skolā… Zets apklusa. Uz labu brīdi. Šķita, ka viņa domas arvien vairāk kavējas kur citur.

Viņi bija nonākuši pie nogruvušā mūra. Tumšais, apsūnojušais milzenis gulēja lejā, turpat, kur vakar bija noripojis.

-  Jā, beidzot ierunājās Zets. Viņi drīz aizceļos. Viņš bija tāds kā nupat atgriezies no tālienes.

-    Bet tu? paklusi ievaicājās Toms. Tu arī drīz aizceļosi?

-   Nezinu, Zets īsi atbildēja un pēkšņi pasmaidīja.

-   Iesim nopeldēties? Tu taču gribēji peldēties!

Pie paša ezera nebija gandrīz neviena cilvēka. Arī tas "gandrīzneviens" slapstījās ezera pretējā krastā laikam "tina makškeres".

Ūdens vairs nebija tik silts, kā Toms cerēja, tomēr peldēties varēja. Arī gaiss vēl bija saglabājis dienas siltumu, tāpēc, izbrienot no ūdens, pārāk nesala. Tagad, sēžot uz kāda tumšajā, nekustīgajā ūdenī mirkstoša veca vītola zara, Tomam šķita, ka ezers ir ļoti dziļš. Toms tūlīt pastāstīja, ka tepat netālu ir kāda stāva vieta krastā gandrīz vertikāli ūdenī! Bet dziļi dzelmē skaidrā laikā varot pat kaut ko saskatīt. Ja ienirst. Varbūt kādas vecas mājas paliekas. Varbūt te kādreiz ir bijis krasta nogruvums un māja pazudusi zem ūdens.

-   Ja ienirst? pārvaicāja Zets.

-   Nu, jā… apstiprināja Toms. Es tur reiz atradu pat kaut kādas lauskas. Tā laikam ir bijusi koka māja. Guļbaļķu.

Abi zēni mirkli klusēja, tagad jau visi ūdeņi līdz pat pretējam krastam bija satumsuši. Beidzot pavisam viegla vēja pūsmiņa nedaudz iekustināja vecā vītola lapotni…

Un tad Toms vairs nespēja nociesties nepavaicājis.

-   Zet? viņš paklusi teica. Tu esi atnācis no cita laika?

Zets pat nepaskatījās, šķita, ka viņš jau sen ir gaidījis šo jautājumu. Tomēr viņš klusēja. It kā tieši klusēšana būtu vislabākā atbilde. Apstiprinoša atbilde.

-   Bet tu taču esi cilvēks?! Toms vairs nespēja no­valdīt satraukumu. Viņa balss, šķiet, pēkšņi bija paga­lam aizsmakusi.

-   Esmu… Zets paklusi atbildēja. Viņš tikai mirklīti bija vilcinājies. Tomēr šī acumirklīgā vilcināšanās To­mam šķita pārāk ilga…

-   Kā tu nokļuvi pie mums? Toms beidzot pajautāja.

-   Es ieniru! Zets negaidot jocīgi pasmaidīja. Šķita, ka viņš klusībā mazliet uzjautrinās.

-    Ieniri? Kur? Laikā?! Tomam tomēr bija grūti noticēt.