Nirējs

-   Ja man nebūtu bikšu… viņš nepabeidza.

Nevienu viņa problēmas neinteresēja.

-   Es arī te varētu pagulēt? jautāja otrais.

-   Redzi, teica Toms, ir vēl viena problēma. Iespē­jams, ka vienu un to pašu katalizatoru divreiz nemaz nevar izmantot.

Garais jutās riebīgi, jo viņam šķita, ka abi pārējie viņam aiz muguras ir atraduši kopīgu valodu.

-  Jā, piekrita otrais. Bet man mājās nav šķūnīša. Koki ir.

-   Nekā cita piemērota nav? Toma balsī juta siltu ieinteresētību un pat līdzjūtību.

-   Ir vecā ateja! ar cerību iesaucās otrais. Tur tagad neviens neiet! Un koki arī blakus!

-   Super! iesaucās Toms.

-    Man laukā nav atejas! teica nupat cietušais.

-   Skūna arī nav!

Tomēr atkal neviens viņa gaudās neklausījās.

-   Super! pats sev paziņoja otrais slīmests. Šonakt jāizmēģina!

-  Ja tur ir daudz koku, tad varbūt kāds noderēs! Pat horoskopos rakstīts, ka katram cilvēkam ir savs koks! Toms dedzīgi atbalstīja jaunizceptā drauga nodomus.

-   Ja godīgi, man jau ir apriebies, ka vienmēr visu zina tikai meitenes!

-  Veči, kā būs ar mani?! protestēja malā nostumtais.

-   Ja man kaut kas izdosies, tu varēsi pie manis pa­mēģināt, beidzot apžēlojās jau gandrīz jaunizceptais ģēnijs.

Jau pēc dažām dienām klasē kāda drēbes sāka arvien nelabāk ost. Vēl pēc dažām dienām nelabi sāka ost otra potenciālā gara giganta drēbes. Tomēr nedz viens, nedz otrs neizrādīja ne visniecīgākās prāta pieauguma pazī­mes. Tikai miegainību. Taču tas notika vēlāk…

SEPTIŅPADSMITĀ NODALA Par mata tiesu no nāves… Rūta.

Kad no darba pārnāca māte, Tomam bija jādodas uz tuvējo veikalu iepirkties. Zets nerādījās. Toties ārā jau atkal vilkās uz negaisu. Toms nopirka pasūtīto ēdamo un pat gandrīz neko neaizmirsa. Sāka līņāt. Toms iz­nāca uz trotuāra un jau nolēma ātri doties pāri ielai uz pretējo pusi, viņš jau spēra pirmo soli, kad izdzirda balsi. Zeta balsi! Kaut kur pakausī, galvvidū, it kā viņam galvā būtu uzliktas stereo austiņas!

-   Uzmanies! cauri Toma smadzenēm izšāvās tikai viens vārds.

Viņš saminstinājās, bet ar to pietika, lai nepakļūtu zem nupat garām aiztraucošās automašīnas riteņiem!

Kādu mirkli Toms nespēja atgūties. Sāka gāzt kā ar spaiņiem. Tūdaļ iela pārvērtās paseklā, bet plati mutu­ļojošā strautā. Nebija jēgas gaidīt viņš jau tāpat bija izmircis līdz ādai. Un Toms devās mājup.

Kad viņš nogriezās savā šķērsieliņā, viņš tūlīt ierau­dzīja Rūtu. Rūta nāca no ielas pretējās puses. Arī viņa bija viscaur samirkusi. Viņas paplānā, īsā vasaras klei­tiņa tik ļoti lipa pie ķermeņa, ka tai cauri varēja redzēt biksītes. Arī nelielo krūšturīti. No viņas patumšajiem matiem pāri pierei, uzacīm un melnajām skropstām tecēja mazas straumītes. Un pēkšņi viņas slapjā, slikti nosauļotā, kalsnā, mazliet iegarenā seja ar lielajām, tumšajām acīm un slapjajām lūpām un viss viņas ķer­menis, viss, viss viņam šķita tik tuvs un mīļš, ka viņš vairs nespēja iedomāties, kā varētu turpināt dzīvot, ja Rūtas nebūtu! Dīvains karstums kāpa uz augšu! Viņš tūlīt saprata, ka Rūta kautrējas, un centās vairs neska­tīties zemāk par viņas seju.

-   Nepaveicās! tikko jaušami pasmaidot, teica Rūta.

Toms nespēja atraut skatienu no viņas lūpām.

-    Jā. Tu šodien nebiji skolā? viņš tomēr bilda. Vecmāmiņai slikti?

-   Visu laiku guļ, nopietni un mazliet skumji atbil­dēja Rūta. Biju aptiekā pēc zālēm.

-   Jā, atbildēja Toms, jo nekā cita jau nebija, ko sacīt.

Viņi mirkli klusēja. Tikai īsu mirkli, jo Toms uzreiz saprata, ka Rūta kautrējas iet pa priekšu, tāpēc pats atsāka soļot. Rūta, nedaudz atpalikdama, sekoja.

-   Kas jauns skolā? Rūta jautāja mazliet skaļāk, lai pārspētu lietus brāzienu.

-   Nekas! Toms atbildēja un tūlīt atcerējās. Skolā bijuši zagļi! Nozaguši kaut ko datorkabinetā. Arī viņš runāja mazliet skaļāk.

-    To es zinu! pavēstīja Rūta. Tu esot ļoti labi atbildējis ķīmijas stundā?

-   Kas tev to teica?! Toms gandrīz apstājās.

-    Ir, kas pasaka… Rūta, noslēpumaini smaidot, paziņoja, bet neprata paturēt noslēpumu. Nu, Sigita taču! Šodien piezvanīja!

Sigita bija Rūtas blakussēdētāja. Un viņas abas maz­liet "čupojās".

-    Nekas sevišķs, apslāpējot lepnumu, attrauca Toms. Arī viņam bija Rūtai kaut kas jāpavaicā, šķita, ka tagad ir diezgan piemērots brīdis. Vai tu pazīsti Zetu?

-   Kādu Zetu? Rūta atvaicāja tik neviltoti, ka tālāk turpināt nebija jēgas.

Un tūlīt viņi jau būs pie Rūtas mājas.

-   Ja vajag palīdzēt…

-    Nē, ātri pārtrauca Rūta. Māte palūdza brīv­dienas. Un tad klusāk: Paldies.

Viņa vēl pavisam īsu mirkli aizkavējās.

-  Atā! viņa tikai ar lūpu kaktiņiem pasmaidīja un, atbildi negaidot, aizgāja.

Atā! Toms vēl paguva iesaukties.

Viņš gan nelietoja šo dīvaino svešvārdu. Parasti viņam itin labi noderēja latviskotais, no itāliešiem aiz­gūtais "čau!". Bet šoreiz… Viņam pat pietika bruņnie­ciska spēka nepaskatīties uz aizejošās Rūtas pēcpusi un visu pārējo. Tikai vienu pavisam īsu mirklīti. Ap­mēram pusotru… Ne ilgāk.

ASTOŅPADSMITĀ NODALA Zets