Nirējs

Toms gribēja vaicāt kas tas viņš tāds ir, bet nespēja! Viņš nemaz vairs nespēja kaut cik sakarīgi domāt!

-   Kāpēc… kāpēc viņš man uzglūn?! Toms tomēr, zobiem gandrīz klabot, izspieda.

Tāpēc… Zeta sejā ievilkās pavisam nezēniski vaib­sti, ari viņa acis satumsa. Tāpēc, ka tu esi n i r ē j s!

Toms juta, ka ir pārāk stulbs, lai saprastu nupat teikto. Un tomēr… Viņš sāka atskārst, ka kaut ko sa­prot. Kaut ko tādu, ko nespēj nedz aptvert, nedz izskaidrot…

ČETRPADSMITĀ NODAĻA Zādzība skolā. Nabaga ķīmijas skolotāja! Toms sprukās!

Skolā bija neliels sajukums. Kāds tiešām naktī bija atvienojis signalizāciju un uzlauzis sētaspuses durvis. Tomēr nebija konstatējams, ka kaut kas būtu paņemts. Policisti aizbrauca, bet tad tika izsaukti atkal, jo atklā­jās, ka nedarbojas daļa datoru. Tie visi bija neglābjami samaitāti tā konstatēja skolas gudrākais datorspeciālists Nauris no divpadsmitās B un skolotāja. Tūdaļ arī kļuva zināms, ka no "visbiezākajiem" datoriem esot izņemtas dažas detaļas. Tomam jau uzplaiksnīja ro­žaina cerība, ka ķīmijas stunda nenotiks, taču policisti drīz vien aizbrauca.

Protams, Tomu tūdaļ izsauca. Klases lielāko iznirdzēju "noēsts", viņš, nodūris galvu, bezcerīgā apātijā devās pie tāfeles.

-    Nu? ar sadistes cienīgu smaidu uzmundrinoši vaicāja skolotāja. Kā jūties?

-   Sūdīgi! no pēdējiem soliem kāds pateica priekšā.

-   Tu būsi nākamais.

Vēl nopietnāk skolotāja nereaģēja, jo viņai līdzās stā­vēja daudz gardāks kumosiņš.

-   Klusu! skolotāja uzsauca pārējiem, jo dažiem pār­runas par nakts notikumu šķita daudz svarīgāka no­darbe. Nu? skolotāja atkal atkārtoja un, lai pievērstu klases uzmanību stundai, izteiksmīgi ņirgdama, pazi­ņoja: Kāda viela tev ir galvā, to mēs visi zinām H2 0! Varbūt tomēr pamēģini uzrakstīt vismaz sērskābes formulu! Viens zobs viņai bija garāks un totāli šķībs.

Toms uzrakstīja.

-    Re! Uzrakstīja! skolotāja paziņoja klasei, it kā Toms būtu paveicis kādu izcilu varoņdarbu. Un tagad pasaki man, lūdzu, kas ir sērskābes atlikums?! cilvēkēdāja viltīgi pievērsās upurim.

-   Sulfāts, atbildēja Toms. Viņš jau sāka brīnīties, kāpēc to zina. Arī skolotāja sāka brīnīties.

-   Nu labi, viņa, jau mazliet vīlusies, teica. Ko tu vari pastāstīt par H2 S04 ?

Un tad notika kas neticams! Toms varēja pastāstīt daudz vairāk, nekā tas normālam cilvēkam ir iespējams. Patiesībā par H2 S04 viņš zināja visu. Tāpat kā par citām skābēm, arī bāzēm, sāļiem, ķīmisko elementu simbo­liem, bināro ķīmisko savienojumu nosaukumiem un visu ķīmisko elementu periodiskajā sistēmā minēto vielu īpašībām.

Klasē pamazām iestājās kapa klusums. Visi blenza uz Tomu, kurš nabaga skolotāju soli pa solim nesau­dzīgi veda uz acīmredzama prāta aptumsuma pusi.

-   Bet to taču mēs vēl nemaz neesam mācījušies! kā glābiņu meklēdama, iegaudojās skolotāja.

-   Pilnīgs vāks! viņai pievienojās kāds no pēdējiem soliem.

-  Varbūt viņam ausī ir austiņa! ieminējās kāds cits gudrinieks.

-   Un noīrēts profesors saka visu priekšā! piebal­soja nākamais.

Skolotāja bija tik aptrakusi, ka piecēlās un ieskatījās Tomam ausīs. Vispirms vienā, tad otrā. Toms noprie­cājās, ka pirms kādas nedēļas bija tomēr paklausījis māti un tās daļēji izmazgājis.

-  Bet tā taču nevar būt?! izmisusi centās ieskaidrot skolotāja. Vai tu to saproti?!

Toms to saprata. Viņš saprata pat vairāk, nekā sko­lotāja būtu varējusi iedomāties. Viņš saprata, kāpēc iepriekšējā vakarā tūlīt pēc vakariņām bija tik saldi iesnaudies un nogulējis vismaz divas stundas. Zets bija viņu nohipnotizējis un "iebāzis" viņam galvā visu ķīmijas grāmatu! Un, šķiet, pat kaut ko pielicis klāt vai pielabojis. Bet to taču nevienam nevarēja teikt!

-   Labu galu tu neņemsi! beidzot skolotāja izlēma Toma likteni. Vai tu to saproti?!

-    Skolotāj, cik jūs viņam ielikāt? no pirmā sola māksloti vienaldzīgi vaicāja klases teicamniece. Viņai laikam skauda.

-    Neko es viņam nelikšu! Lai saka paldies, ka ne­saucu vecākus uz skolu!

Teicamniecei citu jautājumu nebija. Toties pārējā klase sāka kurnēt. Daži pat atklāti nostājās Toma pusē. Vispirms klases vecākā viņa sekmju ziņā mazliet atpalika no iepriekš runājušās teicamnieces tēloja sašutumu.

-   Bet, skolotāj, tā nav godīgi! Viņš taču atbildēja uz visiem jautājumiem! viņai bija radušies ļoti tālejoši mērķi. Ne ar ko neievērojamais Toms pēkšņi bija kļuvis par ģēniju! Vismaz ķīmijā! Bet viņa diezgan aplami domāja, ka gudri bērni dzimst tikai gudriem vecākiem…

-    Totāls idiots! kāds no pēdējiem soliem arī nostā­jās Toma pusē.

-   Aizveries! iekliedzās cits.

-   Kas te tagad notiek?! iestenējās garīgi izmocītā skolotāja. Vai jūs man varat pateikt, kas te tagad notiek?!

Uz šo jautājumu atbildēt nemēģināja neviens. Un pēkšņi Tomam kļuva skolotājas žēl. Mēreni žēl. Viņa taču nemaz nebija tik ļauna! Viņai tikai reizēm patika par Tomu paņirgāties. Bet par kuru tad viņa vēl varētu paņirgāties? Vai tad Toms kaut reizi ir spējis ciešami atbildēt? Un te pēkšņi tāds šoks! Būtu vismaz iepriekš brīdinājis!