Nirējs

-    Man ir ļoti stingra muterīte, paziņoja Toms. Un arī sencis.

-    Tas nekas, atbildēja Zets. Un tava tēva taču nav mājās.

Tālāk ko iebilst nebija vērts. Taču tagad ierunājās svešais zēns.

-   Nebaidies, viss būs labi, viņš teica. Šo frāzi Toms jau kaut kur bija dzirdējis.

Un tad Zets pavaicāja kaut ko pavisam negaidītu, tik negaidītu, ka Toms apstulba.

-   Vai pie jums jau bija karš?

-   Kāds karš!? iesaucās Toms.

-   Laikam bija. Abi, viņš kā šaubīdamies atbildēja pats sev. Jums taču jau ir gan datori, gan… Zets nepabeidza, jo Toms gandrīz iekliedzās.

-    Kur? Skolā? Protams, ir! Toms sāka šaubīties par svešinieka saprātu. Vai tad jūsu skolā nav?

-    Mūsu? viņa lielajās, zilpelēkajās acīs pavīdēja tikko jaušamas skumjas. Mums nav skolu…

-   Nav? Nav skolu?! Toms iekliedzās tā, itin kā tieši par šādu vietu viņš būtu sapņojis visu mūžu. Likvi­dētas? Kur tad tas ir?!

-   Tālu… vilcinādamies atbildēja Zets.

Tas gan izklausījās ticami. Jo tuvu tas nevarēja būt. Toma smadzenes tomēr lāgā nespēja sagremot divu pēdējo dienu notikumus. Un, kā parasti tādās reizēs, viņš no šīs sava ķermeņa daļas pakalpojumiem atteicās. Viņš vienkārši centās par to nedomāt, jo tad, kad viņš par to sāka domāt, viņam bija tāda sajūta, ka viņš ir iebridis ar kaut ko staipīgi lipīgu pielietā, lielā, tumšā un pretīgā skolas ķīmijas kabinetā un milzīgam zir­neklim vai vēl kam briesmīgākam līdzīgā skolotāja kārtējo reizi paziņo, ka viņam smadzeņu vietā ir skai­das un ka viņa, lai visiem to pierādītu, tās tūlīt pre­parēs.

Pret dažādiem kukaiņiem un vispār dzīvo radību Tomam, patiesību sakot, nekādu iebildumu nebija. Arī ne pret zirnekļiem. Kāds ducis katru vasaru dzīvoja viņu šķūnītī. Ko viņi tur ēda, nebija saprotams, jo mu­šas tur nelidoja. Laikam "mušīja" cits citu. Pret suņu blusām gan viņam bija iebildumi, jo tās viņam koda. Tāpēc Toma attiecības ar Fedjas kucīti bija visai rezer­vētas. Sevišķi daudz blusu viņai nebija, bet ar tām pašām pilnīgi pietika.

Šī kucīte bija diezgan īpatns radījums, jo savas suņa jūtas pārāk neizrādīja pat Fedjam. Toms bija ievērojis, ka kucīte ir gudra, kad lielais, plušķainais citu māju runcis ieklīda viņu pagalmā, kucīte rēja tikai tad, ja to redzēja arī kāds cilvēks.

Arī tagad šunelis pašapzinīgi tupēja pie pavērtajām kaimiņa šķūnīša durvīm Fedja tomēr nebija izturējis un vakar vakarā pēc grūtajiem skaldīšanas darbiem piedzēries. Fedja dzēra reti un ikdienas sīkpļēgurus saukāja par durakiem, bet, kad pietempās pats, tad vismaz trīs dienas neredzēja ne rīta, ne vakara. To, ka Fedja ir "atslēdzies", zināja visā mājā un apkārtnē, jo 58 tādās reizēs viņš nemaz nemēģināja tikt augšā, otrajā stāvā, un viņa sieva Poļina viņu tikpat nelaistu iekšā.

Poļina bija vēl vecāka par Fedju, tāpēc krāsoja matus tik nedabiski nejēdzīgā krāsā, ka Toms nebrīnījās, ka Fedja reizēm piedzērās. Šīs pašas Poļinas dēļ visā tuvā­kajā apkaimē viņu māju dēvēja par krievu māju. Lai­kam tāpēc, ka Poļina diezgan bieži klausījās čerkstošas skaņu plates. Gandrīz katru dienu. Tās viņa noteikti bija mantojusi no savas vecāsmātes.

Ja palaimējās, Fedja nolikās ar visām drēbēm savā malkas šķūnelī uz vecas, pleķainas, sen izgulētas, tikai šādiem gadījumiem domātas kušetes un krāca tik ne­ganti, ka apkārt klaiņojošie runči saboza spalvas un meta šķūnītim lielu līkumu. Kucīte badojās līdz ar viņu, jo Fedjas sieva šunelim ēst nekad nedeva. Taisnības labad jāsaka Toms arī nekad nebija redzējis, ka šune­lim ko ēdamu dotu tā saimnieks.

-   Uzmanies! teica Toms, jo kucīte arī šajā ziņā bija diezgan neaprēķināma.

Lielāko daļu cilvēku viņa ignorēja, tomēr daži tai nepārprotami nepatika, kā, piemēram, krustmāte Lonija. Tomēr tas, kā tagad uzvedās šunelis, Tomu patiesi pārsteidza! Kucīte, ieraudzījusi Zetu, pielēca kājās. Toms jau nobijās, ka kucīte metīsies Zetam virsū, taču nē! mazais krančelis nolieca galviņu un svēt­laimē gandrīz pievēra acis, tikai viņa astes galiņš tikko manāmi drebēja.

-   Es viņai pakasīju aiz auss! šķelmīgi iesmējās Zets. Labs šunelis.

Toms nezināja, ko domāt, jo no Zeta līdz Fedjas šķū­nīša durvīm bija vēl vismaz divdesmit metru.

Ārdurvis nebija aizslēgtas, tikai aizbultētas, tātad māte jau bija pārnākusi no darba.

-  Kas tur ir? viņa kā parasti pajautāja, pirms atvēra durvis.

-   Es, nopūzdamies paziņoja Toms. Neko labu viņš negaidīja.

-   Kur tu biji? māte tūdaļ bruka virsū. Stundas taču sen beigušās! Atkal blandījies ap ezeru?

Laikam arī māte bija gaišreģe. Toms jau grasījās kaut ko samelot, bet nepaspēja.

-   Novelc kurpes! māte pavēlēja. Izmazgāju grīdas! Tagad sekoja pats nepatīkamākais: Un kas tas par puiku? Atkal jauni draugi? Nekur tu neiesi. Tevi šodien izsauca?

-    Nē, pret paša gribu sameloja Toms. Rītā iz­sauks, viņš paziņoja briesmīgo vēsti.

-  Nu tad ej un sāc mācīties! Toma māmiņa uzsvērti ignorēja Zetu.

-   Jā, Toms bezcerīgi noņurdēja zem deguna. Un tad piepeši viņa smadzenēs radās spoža ideja. Viņš man palīdzēs mācīties! Viņš ir no jaunajiem! Toms, sajūsmināts pats par savu ideju, aizrautīgi meloja.