Nirējs

Toms atskatījās uz mūri nevarēja manīt, ka kāds no lielajiem akmeņiem tik ļoti vēlētos noripot.

-    Sveiks! Toms visai pavēsi atņēma. Tikai tagad viņš pamanīja, ka svešā kājās ir pastalas. Arī bikses un pat krekls izskatījās mazliet jancīgi.

-   Es zinu, tās tagad vairs nevalkā, svešais teica, it kā uzminējis Toma domas par viņa apaviem un biksēm.

-  Nepaguvu sadabūt citas. Viņš atkal mazliet pasmai­dīja gandrīz tikai ar acu kaktiņiem.

-   Tas nekas, beidzot atbildēja Toms, jo viņam taču kaut kas tomēr bija jāsaka. Dejo tautiskās? viņš vēl pavaicāja.

Svešais vilcinājās ar atbildi. Šķita, ka tā viņam sagādā zināmas grūtības.

-   Nnē… viņš beidzot ne visai pārliecinoši nomur­mināja. Un tad drošāk piebilda. Nē, es nedejoju.

Nezin kādēļ Tomam nepazīstamais puika uzreiz iepatikās. Viņš nebija nedz agresīvs, nedz lecīgs vai iedomīgs. Sevišķi viņam patika svešā gandrīz nemanā­mais smaids. Tā prata smaidīt arī Rūta gandrīz tikai ar pašiem acu kaktiņiem. No šī skatiena Tomam it kā uzreiz kļuva silti ap sirdi.

-   Tu taču nemācies mūsu skolā? Es tevi tur neesmu manījis, Toms turpināja iesākto sarunu. Vai tu esi jauniņais?

-   Nē, pavisam vienkārši atbildēja svešais.

-   Tad tu esi no citas skolas, Toms diezgan pastulbi konstatēja. Vai no citas pilsētas. Arī viņš pasmaidīja.

-   Pie mums vairs nav pilsētu. Svešā zēna acīs atkal iemirdzējās tikko manāmas smieklu dzirkstelītes.

-    Nav? Tad gan tu esi no drūmākajiem laukiem! Jaunā informācija vismaz daļēji izskaidroja svešā zēna lēnīgumu.

-   Mans vārds ir Zets, tūdaļ turpināja svešais.

-   Mans Toms.

-   Jā! Tā vien šķita, ka Toma vārds viņam nav nekāds noslēpums.

Tādu vārdu kā Zets Toms gan dzirdēja pirmo reizi. Bet cilvēki jau tagad ir ķerti uz visādiem izdomāju­miem. Pie tam cilvēku vārdus neizdomā paši cilvēki, bet gan viņu vecāki.

-   Iesim? Zets vienkārši pavaicāja.

-   Uz kurieni? Toms īsti nesaprata.

-   Pie tevis uz mājām. Mums ir laiks iepazīties.

-   Uz manām mājām? Toms pavisam apjuka. Vai tad mēs vēl neiepazināmies? viņš, kā glābiņu meklē­dams, vaicājoši piebilda.

Vēl ne, bez smaida apstiprināja Zets. Un pēkšņi pavisam uzmanīgi un klusi piebilda: Mums nav daudz laika…

Un tieši tagad kā zibens plaiksnījums caur Toma smadzenēm izskrēja Rūtas vecāsmātes telepātiskais vēstījums: Tu drīz satiksi draugu… Viņš tevi jau sargā no ļaunā… Jūs dosities ceļā… Palīdzi viņam…

Svešais zēns vairs nebilda ne vārda, viņš tikai uzma­nīgi lūkojās uz Tomu, kā saprazdams, ko Toms tagad domā. Un, kā apliecinājums vecāsmātes vēstījumam, aiz Toma muguras pēkšņi kaut kas sakustējās! Kaut kas liels un smags vēlās lejup! Toms tikko paguva ieraudzīt, kā no pašas laukakmeņu krāvuma augšas, raudams sev līdzi mazākus akmeņus un šķembas, zemei tuvojas vislielākais akmens tumšs, apsūnojis milzenis!

Gandrīz tādā kā transā ejot cauri aizaugušajam par­kam, atgadījās vēl kas, kāds sīkums, kā nozīmi Toms pat uzreiz nesaprata. Trīs iereibuši puiši kā jokoda­mies apcēla divas meitenes. Tuvojoties Tomam un Zetam, vienai no meitenēm tomēr izdevās aizmukt, toties otru meiteni divi no puišiem ķircināja vēl nekau­nīgāk, pat nepaskatīdamies uz knēveļiem. Tikai viens uzkliedza: Vācies! Trešais puisis gan stāvēja malā, tāds kā mazliet apmulsis.

Meitene sāka raudāt un lūgties, lai viņu laiž vaļā, bet tas puišus tikai vēl vairāk uzkurināja. Toms uzreiz saprata, ka te nekas nav līdzams, tikai ātrāk jāpazūd. Viņš jau paskatījās uz Zetu, un tad notika kas mazliet dīvains viens no apcēlējiem apsēdās turpat zemē un nezin par ko sāka ķiķināt. Tūlīt viņam blakus apsēdās otrs puisis un arī sāka ķiķināt, tikai vēl stulbāk. Meitene neatskatīdamās aizskrēja, bet trešais puisis, nu patie­šām apjucis, truli blenza uz zemē sēdošajiem trakajiem.

-   Tas viens nav kaitīgs, Toms izdzirda Zeta mierīgo balsi. Iesim.

Un, tikai jau izejot no parka, Toms kaut ko saprata.

-   Vai tu viņu nohipnotizēji? To tantiņu pie akme­ņiem?

-   Nē, pavisam ikdienišķi atbildēja Zets. Es tikai viņai pateicu, lai viņa iet mājās. Un turpināja daudz nopietnāk: Tas ir labi, ka tu par to pavaicāji…

-  Vai viņi vēl ilgi ķiķinās? Tie divi, zemē? Toms vēl turpināja.

-   Nē, iesmējās Zets. Tagad viņi arī raud. Visi trīs. Jo trešais domā, ka pirmie divi ir mazliet jukuši. Bet tas viņiem drīz pāries.

-   Kā tu to zini? pavaicāja Toms.

Tomēr Zets neatbildēja. Viņš nupat bija apstājies un itin kā ieklausījās kādās viņam vien dzirdamās skaņās. Tad viņš paskatījās uz Tomu, tomēr arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda un nekļūdīgi turpināja iet uz Toma mājas pusi. Tomam atlika tikai sekot.

Ejot garām Rūtas mājiņai, Zets tomēr palēnināja soli, kā to šajā vietā parasti darīja Toms.

-   Viņa ir dzīva, Zets neatskatīdamies īsi izmeta.

-   Kas? Taču tūdaļ Toms saprata, ka Zets runā par Rūtas vecmāmiņu.

-   Viņa tagad strādā, Zets nu jau daudz nesapro­tamāk piemetināja.

Kad viņi tuvojās Toma mājai, Tomu atkal sāka mākt šaubas par mātes reakciju uz jaunā drauga ierašanos. Ar nožēlu viņš bija spiests ļaut sev atcerēties, ka viņam taču ir jāmācās un ka māte noteikti vaicās par šis dienas sekmēm ķīmijā.