Читаем Nirējs полностью

Baznīcas kalpotājs beidza krākt tikai pievakarē. Un no neciešamā klusuma pamodās. Sākumā viņš nevarēja saprast, vai ir jau agrs rīts vai vēl joprojām vēls vakars. Pakausī mazliet sāpēja, bet vēderā burkšķēja. Sapratu­šam, ka palicis bez kārtīgām pusdienām un vakariņām, viņam kļuva sevis žēl. Tik ļoti žēl, ka gandrīz aizmiga vēlreiz. Taču tad vēderdaļā sacēlās tāda protesta vētra, ka, pārvarējis aizvainojumu, viņš nolēma tomēr kaut ko iekost.

Nekāda nopietnā ēdamā nebija to viņš bija zinājis jau no rīta, kad nolēma iegriezties tirgū pēc zaļumiem, kurus tomēr savas mazdūšības dēļ nenopirka. Jā, tieši mazdūšības dēļ tagad viņš bija nikns pats uz sevi! Tas mazināja ēstgribu, tomēr ne tik ļoti, lai nedotos gaitenītī pie ledusskapja meklēt "vakardienu". Ledusskapis joprojām bija tukšs kā izslaucīts, tāpēc izslēgts, lai tau­pītu elektrību. Šā paša iemesla dēļ visā vienistabas dzīvoklī bija ieskrūvētas tikai 40 vatu spuldzītes, bet 42 gaitenītī ar grubuļaino, daļēji apmetumu zaudējušo sienu spuldzīte bija izskrūvēta, lai, kārtējo reizi pa­klūpot, nerastos aplama iedoma ieslēgt gaismu.

Kaut kā aizgrābstījies līdz virtuvei, viņš, vēl pat neiegājis, konstatēja, ka arī tur nekas prātīgs nevar būt. Ja nu vienīgi… Bet tā dēļ pat nebija vērts tērēt elek­trību. Tomēr, kad viņš ieklunkurēja pustumšajā vir­tuvē, kalpotājam šķita, ka tur kāds sēž! Cerībā, ka viņam tikai rādās, kalpotājs uz mirkli piemiedza acis, tomēr cerība nepiepildījās. Ignorējot veselo saprātu, mati centās ieņemt vertikālu stāvokli, un tas tiem nepārprotami izdevās! Kalpotājā raudzījās divas melnas, dzeldīgas acis. Vairāk viņš neko neredzēja, ne smīnā saviebto seju, ne svaigi plūktos sīpollokus svešinieka rokā, tikai šīs acis.

-   Man nekā nav! kalpotājam tūdaļ zuda cerība, ka kāds varētu sadzirdēt viņa izmisīgo kunkstienu, jo pats viņš to nedzirdēja.

-   Vai lokus gribi? necilvēcīgi ņirgājās laupītājs.

-   Ko?! jau sadzirdamāk iepīkstējās kalpotājs.

Tas nelietis grauza viņa nebaltām dienām vēl īsti

neizaugušos lokus! Uz palodzes liesās majonēzes bur­ciņā bija palicis tikai pliks sīpols! Tāds tev atņems visu! Līdz pēdējam lokam!

Kalpotāja vēsos drebuļus uz brīdi nomainīja karstas tirpas.

-   Iegaumē vienu, mierīgi turpināja bandīts, no manis nevar nedz paslēpties, nedz aizmukt.

To sāka saprast arī kalpotājs, tomēr pēkšņi viņā dzima tāda kā kaktā iedzītas peles drosmes kripata.

-   Mans kaimiņš ir policists! viņš paziņoja.

-   Tas ir labi, ielocīdams mutē pēdējo loku, vien­aldzīgi konstatēja izdzimtenis. Un man melot nav ieteicams. Nekad.

Tātad viņš zināja visu! Viņš jau bija ievācis informā­ciju! Kāds viņu bija nodevis! Nebija šaubu kaimiņš ar to bandītu bija uz vienu roku! Un debilā kaimiņiene! Un visa šī nolādētā pasaule, kurā viņam nekad nebija laimes! Ne vismazākās! Atkal iedūra pakausī.

-   Lai tu neskraidītu apkārt, man tevi bija jāapstā­dina, slepkavnieks paziņoja ko nesaprotamu. Šonakt būs te jāpārguļ, viņš teica vairāk sev, ne kalpotājam. Rīt redzēsim…

Ko viņš gribēja redzēt rīt?

-  Laime! To jau katrs muļķis grib! pavisam nevietā ņirgdams piebilda visu neliešu nelietis.

Kalpotājam lūgtu un nelūgtu ciemiņu vajadzībām kaktā aiz skapja bija aizbāzta saliekamā gultiņa. To viņš izmestu bija atradis pirms piecpadsmit gadiem. Un tieši tad, kad ciemojās viņa attāls radinieks. Pēcāk radinieks vairs neciemojās. Ne reizi.

Tomēr nelūgtais viesis devās tieši uz guļamistabu un nenoģērbies, pat nenovilcis apavus, iemetās dīvānā tik sparīgi, ka nokrakšķēja jau tā gandrīz piebeigtās atsperes. Dīvāns viņam bija par īsu.

"Cūka!" nodomāja kalpotājs, taču tālāk spoži iesākto domu neturpināja, jo karātavu putna acīs atkal iedzalkstījās zaļganas liesmiņas.

Neēdis un pārbijies kalpotājs izvilka no aizskapes vismaz centimetra biezumā noputējušo, pēc mūžīgā miera brēcošo, gultas attālai radiniecei līdzīgo priekš­metu un aizstiepa to uz virtuvi. Tad viņš atcerējās ār­durvis.

-   Tās ir ciet, drūmi pavēstīja mazu pastalnieku un baznīcas kalpotāju ēdājs, līdzko dzīvokļa saimnieks ieskatījās gaitenītī.

"Vai viņš man redz cauri?" šausmās nodomāja kal­potājs.

-  Kaimiņiem ir daudz naudas… viņš kā slīcējs ķērās pie pēdējā salmiņa. Un nupat nopirka jaunu televi­zoru!

-     Zinu, atklāti smējās paša mātes nogalētājs. Naudu viņi man atdeva un vēl pabaroja ar labām vakariņām!

"Lops! Kāpēc tad viņš aprija manus lokus?!" nodo­māja kalpotājs un tūdaļ pat aprāvās te vairs nevarēja būt drošs ne par ko!

-  Ja tu man neļausi gulēt, es tev palīdzēšu iemigt! ģimenes svētumu zaimotājs brīdināja.

"Uz mūžīgiem laikiem!" tūdaļ iebrēcās kalpotāja iekšējā balss, un viņi abi kopā ar iekšējo balsi līdz pat rītam vairs nebilda ne pušplēsta vārdiņa.

Iemigt viņš nevarēja, jo jau pēc desmit minūtēm sa­liekamais brīnums sāka atriebties visos iespējamos veidos, bet gulēt uz plikas grīdas kalpotājs vēl nebija radis. Tāpēc viņš uzmanīgi, lai tas, kurš tagad vāļājās viņa gultā, neapvainotos, centās pārdomāt pēdējās stundās notikušo un galu galā nonāca pie pavisam ačgārna un baisa secinājuma, no kura viņam kļuva vēl nelabāk…

Перейти на страницу:

Похожие книги

Анафем
Анафем

Новый шедевр интеллектуальной РїСЂРѕР·С‹ РѕС' автора «Криптономикона» и «Барочного цикла».Роман, который «Таймс» назвала великолепной, масштабной работой, дающей пищу и СѓРјСѓ, и воображению.Мир, в котором что-то случилось — и Земля, которую теперь называют РђСЂР±ом, вернулась к средневековью.Теперь ученые, однажды уже принесшие человечеству ужасное зло, становятся монахами, а сама наука полностью отделяется РѕС' повседневной жизни.Фраа Эразмас — молодой монах-инак из обители (теперь РёС… называют концентами) светителя Эдхара — прибежища математиков, философов и ученых, защищенного РѕС' соблазнов и злодейств внешнего, светского мира — экстрамуроса — толстыми монастырскими стенами.Но раз в десять лет наступает аперт — день, когда монахам-ученым разрешается выйти за ворота обители, а любопытствующим мирянам — войти внутрь. Р

Нил Стивенсон , Нил Таун Стивенсон

Фантастика / Социально-психологическая фантастика / Фантастика / Социально-философская фантастика / Постапокалипсис