Nirējs

-   Un uzvedies godīgi, brīdināja māte. Ja Ruta sū­dzēsies, aizsūtīšu pie krustmātes Lonijas lasīt upenes!

Iesākumā Rūta bija mazliet izbrīnīta viņai nekāda īpašā palīdzība neesot nepieciešama. Viņas māte ne­esot tā domājusi, tikai, ja vecmāmiņa jutīsies slikti.

-   Bet ja jau tu esi atsūtīts… Un ja tev nav nekā cita, ko darīt, tad vari palikt.

Viņš neteica nevienam, ka tā pagaidām bija vislai­mīgākā nedēļa viņa mūžā.

Darīt neko daudz nevajadzēja Rūta pati visu pa­veica. Ja nu vienīgi aiziet uz tirgu vai veikalu. Pat puķes īpaši nebija jālaista, jo ik pa brītiņam līņāja. Ar Rūtas vecmāmiņas redzi bija sliktāk, nekā minēja Toma māte, vecmāmiņa bija gandrīz akla. Taču pat Rūta drīz ievēroja, ka vecmāmiņai Toms patīk. Vienu gan Toms nevarēja saprast ikreiz, kad viņš vakarpusē grasījās doties mājup, bet vēl pat nebija piecēlies no krēsla vai uzvilcis sandales, Rūtas vecmāmiņa apvaicājās:

-   Tom, vai tu rīt atnāksi?

-   Vecmāmiņai ir gaišreģes spējas, pasmaidīja Rūta, pamanījusi Toma sejā pārsteigumu. Viņa paredz arī, ja ieradīsies kāds tālāks ciemiņš. Vai ne, vecmāmiņ?

Vecmāmiņa klusēja.

Rūta nekad nerunāja par savu tēvu. Tas gan nebija nekas īpašs klasē gandrīz katram ceturtajam skolē­nam nebija tēva. Vai tā nebija nemaz, vai arī viņš bija aizmucis pavisam nesen šis jautājums nevienu nein­teresēja. Toms ievēroja, ka Rūtas māte nebūt nav tik turīga, kā izskatījās no ielas vai kā baumoja kaimiņi.

Viņiem nebija nevienas kaut cik jaunas mēbeles. Nebija pat mūzikas centra, tikai kaut kāds vecs videomagne­tofons. Arī tālruņa aparāts gluži vai aizvēsturisks. Lai­kam jau runām par viņu šķietamo turību kalpoja vienīgi plašais un neparasti gaumīgais puķu dārzs. Tomēr arī pašā mājā viss bija salabots, sakārtots un nolikts savā vietā. Ak, ja Toma istabelē būtu tāda kār­tība, viņš laikam tūlīt sajuktu prātā!

Ejot gar Rūtas mājiņas pazemo žogu, Toms kā pa­rasti palēnināja soļus. Viņš vēl nebija pagājis garām visam žogam, kad uz lieveņa iznāca Rūta.

-   Tom! viņa pasauca. Vecmāmiņa grib tevi redzēt!

Toms jau vairs nebrīnījās par Rūtas vecmāmiņas

"gaišredzību", tomēr viņš juta, ka Rūta ir satraukta, lai gan cenšas to slēpt.

-   Kas noticis? vaicāja Toms, iegājis pa vārtiņiem.

-   Vecmāmiņa ir nevesela, klusi bilda Rūta. Loti.

Viņas acu kaktiņi pret pašas gribu pildījās ar asarām. Viņa ātri pagriezās un devās uz lieveņa pusi.

Kad viņi iegāja ēnainajā verandā, Toms uzreiz ierau­dzīja vecmāmiņu un nobijās. Viņam nudien šķita, ka Rūtas vecmāmiņa ir mirusi. Viņa zvilnēja lielajā at­zveltnes krēslā pilnīgi nekustīga, pelēkbālu seju un aizvērtām acīm.

-  Viņa guļ? kā šaubīdamies vaicāja Toms. Varbūt nemodināsim?

Rūta neatbildēja. Toms jau sāka šaubīties, vai viņam te būtu vēl jāpaliek, kad izdzirda balsi. Skaidri un sa­protami!

-   Tom! Klausies un nerunā!

Viņš jau klausījās, klausījās kā apstulbis, jo vecās­mātes lūpas pat nepakustējās!

-    Tu drīz satiksi draugu… Viņš nāk no tālienes… Viņš tevi jau sargā no ļaunā… balss nāca it kā no nekurienes, tomēr tā bija Rūtas vecāsmātes balss! Jūs dosieties ceļā… Palīdzi viņam… Un mācies. Tagad tu nesaproti, bet drīz sapratīsi… Lai Dievs stāv jums klāt… Par mani nebīsties. Es vēl nepametīšu šo sauli…

"Balss" vairs nerunāja. Toms palūkojās uz Rūtu, bet šķita, ka Rūta neko nav dzirdējusi.

-   Es vinu nemodināšu, teica Rūta. Atnāc… Atnāc citu reizi, viņa paklusi bilda tā, itin kā vairs neticētu šai "citai reizei".

-   Viss būs labi, nočukstēja Toms. Viss būs labi, viņš nezin kādēļ atkārtoja jau promiedams un daudz pārliecinošāk.

Rūta tiešām nebija neko dzirdējusi! Vai tāpēc, ka sacītais bija domāts tikai viņam? Patiesībā jau "balsij" bija taisnība pagaidām viņš nesaprata itin neko! Un viņam taču nebija neviena īsta drauga? Mācīties? Vai vecāmāte domāja sasodīto ķīmiju? Kā viņa zina par ķīmiju? Pastāstījusi Rūta? Uz kurieni viņam jāceļo? Vai tikai ne uz krustmātes Lonijas upeņu lauku? Un, tikai iznācis uz ielas, Toms apstājās kā zemē iemiets vienīgi tagad viņš patiesi sāka apjēgt, ka ir noticis brīnums! Neticams brīnums! Un tieši ar viņu! Viņš piedalījās telepātiskā sarunā! Viņš bija šīs sarunas objekts! Tātad tas ir iespējams?! Par dīvainās sarunas saturu viņš gandrīz vairs nedomāja tas tāpat nebija atšifrējams.

Pēc mirkļa Jau nogriezdamies uz kapsētas pusi gar to ejot, varēja visātrāk nokļūt līdz ezeram viņš iedo­mājās: ja arī Rūtai būtu tādas spējas kā viņas vecmāmi­ņai, viņi vakaros varētu sarunāties, neizejot no savām mājām. Un vēl pēc mirkļa -, ka Rūta tādā veidā varētu pateikt priekšā, kad viņš ir izsaukts ķīmijas stundā un nezina ne rīta, ne vakara. Par pēdējo domu viņam nezin kādēļ tūdaļ sametās kauns.

DESMITĀ NODALA Turpinās baznīcas kalpotāja nedienas