Читаем Nirējs полностью

Protēzes zobu daļa vareni noklaudzēja pret jau apra­sojušo glāzes stiklu, bet, par laimi, šoreiz nesalūza.

-   Ja dzer, tad dzīvos! ļoti brutāli, kaut labsirdīgi smaidīdams, paziņoja tēviņš no Latgales.

-   Vai jūs pats varat piecelties? uzbāzīgi pratināja kaimiņiene. Palīdzi viņam piecelties! viņa izrīkoja civilvīru.

Tēvainis bez ierunām paklausīja. Tagad kalpotājs bija pilnīgi pārliecināts, ka tēviņš kaimiņieni dauza, jo jau pirmais "pacelšanas" mēģinājums beidzās apskau­žami veiksmīgi civilvīram bija "krampis", to nevarēja noliegt. Viņš piestutēja kalpotāju pie sienas un, muļķīgi smaidīdams, vēl muļķīgāk vaicāja:

-   Nekur nekas nesāp? Nesasitāties?

-   Nē, atbildēja kalpotājs. Ies te katram klaidonim klāstīt, vai viņš sasitās vai nesasitās!

-    Varbūt palīdzi viņam tikt līdz istabai, atkal iespraucās kaimiņiene. Varbūt tomēr izsaukt ārstu?

-   Nē! noteikti atbildēja kalpotājs. Viņš zināja, ka ar nesaprātīgiem cilvēkiem jāsazinās maksimāli īsām frāzēm.

-   Lieciet roku man uz pleca. Turieties droši, aici­nāja kaimiņš. Iesim?

"Laikam kādreiz bijis gaļas izcirtējs," nodomāja kal­potājs, "pirms ielīdis par fizkultūras skolotāju."

-   Iesim? vēlreiz atkārtoja gaļas izcirtējs.

Dzīvoklī kalpotājs kaimiņu nelaida: ja nu ko nozog?

-   Tālāk tikšu pats, viņš paskaidroja.

Aizvēris ārdurvis, pieturēdamies pie nelīdzenās gaitenīša sienas, viņš devās uz guļamistabu. Galva vēl sāpēja, taču ne tik stipri kā iepriekš. Atlaidies jau sen izgulētajā dīvānā, viņš pat īsti nejuta, ka iekrīt dru­džainā miegā. To noprata tikai "debilie" kaimiņi, jo cauri paplānajai guļamistabas sienai ik pa brīdim varēja sadzirdēt vispretīgāko krākšanu pasaulē.

DEVĪTĀ NODAĻA Dīvainības ar Rūtas vecmāmiņu

Kad vēlā pēcpusdienā mājās pārnāca māte, Toms tomēr izspruka brīvībā. Daļēji par to bija jāpateicas Fedjam, jo viņš Toma mātei svēti apzvērēja, ka Toms visu dienu "zubril kak duraks". Fedja to visu esot re­dzējis, jo arī visu dienu kā duraks skaldījis malku. Māte jau gandrīz gribēja sākt uztraukties par negaidīto 36 policista apmeklējumu, taču arī šajā jautājumā Fedjam bija nomierinošs spriedums duraku lieta ar duraku beigām!

Uz ezeru bija jāiet gar Rūtas māju, tad gandrīz gar veco kapsētu un tad uz leju. Rūta, Toma klasesbiedrene, dzīvoja ļoti jaukā mājiņā ar skaistu puķu dārzu ap to. Lielāko tiesu tās nebija tirgū pārdodamās puķes, tomēr pat visnecilākās šajā dārzā izskatījās ļoti jauki. Puķes šeit ziedēja no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, jo nepaspēja noziedēt vienas, kad jau sāka ziedēt citas un tad atkal citas. Un visas smaržoja! Tik ļoti, ka Toms, katru rītu dodoties uz skolu, šajā vietā palēnināja gaitu. Viņš nezināja vārdu gandrīz nevienai no šīm puķēm, taču tās nezin kādēļ visas bija mīļas…

Gar Rūtas māju viņš labprāt gāja arī tad, kad nebija jādodas uz skolu. Tad reizēm varēja dzirdēt, kā Rūta spēlē klavieres. Un arī tas bija jauki. Retu reizi Rūtas klavieru spēlēšanu varēja sadzirdēt arī no Toma guļamistabiņas. Tikai klusos vasaras vakaros un kad atvēra logu. Laikam jau arī Rūtas istabas logs tādās reizēs bija pavērts. Vienā tādā reizē Toms pat pieķēra sevi pie domas, ka gandrīz nožēlo to, ka vairs nemācās spēlēt vijoli. Viņš nocēla instrumentu no skapjaugšas un no­pūta putekļus. "Kur tu teci, gailīti?" viņš neprata gan vairs nočīgāt.

Divas reizes viņš pat bijis pie Rūtas mājās. Pirmo reizi pirms diviem gadiem, kad Rūta bija saaukstēju­sies un Toms viņai pēc stundām aiznesa kaut kādu klases audzinātājas vēstulīti. Rūta toreiz izskatījās tik trausla un tāda kā sakautrējusies. Un vēl viņai bija no augstas temperatūras saplaisājušas lūpas. To otro reizi var pat neņemt par pilnu viņi bija gandrīz visa klase, sēdēja dārzā, vecos ceriņu krūmos paslēptā lapenē un svinēja Rūtas dzimšanas dienu. Rūta gandrīz nerādī­jās, jo visu laiku ņēmās pa virtuvi. Pa brīdim viņai palīgos aizgāja kāda no meitenēm, bet zēni tā arī neie­gāja mājā. Tikai vēlāk viņš nejauši uzzināja, ka todien bija sasirgusi Rūtas vecāmāte, kurai nebija cita pieska­tītāja kā vien Rūta.

Otra īstā reize bija pērnvasar un bija tieši saistīta ar Rūtas vecmāmiņu. Un tieši tad Toms pārsteigts uzzi­nāja, ka Rūtas māte un viņa paša māte ir ja ne gluži draudzenes, tad tomēr paziņas. Toma māte paziņoja jau tajā pašā dienā:

-    Tom! Tavai slinkošanai pienācis gals! Būs kādu nedēļu jāpalīdz!

Toms jau nobijās, ka būs jāpalīdz nolasīt krustmātes Lonijas upeņu krūmu plantāciju tādi draudi pastā­vēja katru gadu, taču turpmākais viņu pārsteidza kā zibens spēriens.

-    Būs jāpalīdz tavai klasesbiedrenei Rūtai, māte turpināja. Viņas māte aizbrauca uz nedēļu koman­dējumā, tu iesi pie Rūtas un pavaicāsi, kas jādara. Un pamēģini tikai izvairīties! Viņai vienai jāpieskata vāj­redzīga vecmāmiņa.

Toms domāja tikai vienu kā noslēpt savu apmul­sumu. Un viņš iespējami vienaldzīgi pavaicāja:

-   Tūlīt jāiet?

-   Ja gribi, kaut tūlīt. Vispirms paēd pusdienas. Lai tur nevajadzētu.

-   Jā, Toms nomurmināja zem deguna.

Перейти на страницу:

Похожие книги

Анафем
Анафем

Новый шедевр интеллектуальной РїСЂРѕР·С‹ РѕС' автора «Криптономикона» и «Барочного цикла».Роман, который «Таймс» назвала великолепной, масштабной работой, дающей пищу и СѓРјСѓ, и воображению.Мир, в котором что-то случилось — и Земля, которую теперь называют РђСЂР±ом, вернулась к средневековью.Теперь ученые, однажды уже принесшие человечеству ужасное зло, становятся монахами, а сама наука полностью отделяется РѕС' повседневной жизни.Фраа Эразмас — молодой монах-инак из обители (теперь РёС… называют концентами) светителя Эдхара — прибежища математиков, философов и ученых, защищенного РѕС' соблазнов и злодейств внешнего, светского мира — экстрамуроса — толстыми монастырскими стенами.Но раз в десять лет наступает аперт — день, когда монахам-ученым разрешается выйти за ворота обители, а любопытствующим мирянам — войти внутрь. Р

Нил Стивенсон , Нил Таун Стивенсон

Фантастика / Социально-психологическая фантастика / Фантастика / Социально-философская фантастика / Постапокалипсис