Nirējs

Zetam nepaveicās lielveikalā bija maz pircēju. Kad ienāca vīrietis ar tumšo platmali galvā, puišelim ne­bija kur paslēpties. Arī vīrietis to saprata, tāpēc ne­steidzās. Viņš pat izjuta zināmu vilšanos, pat dusmas par gandrīz veltīgu laika tērēšanu puika nebija viņa cienīgs pretinieks. Puišelis! Gandrīz bērns! Tomēr pir­majā stāvā sīkaļu nemanīja. Arī otrajā ne.

-    Uz kurieni? Tur nedrīkst! jaunākā pārdevēja tūdaļ apklusa, vīrieša asā skatiena samulsināta.

Svešais mēģināja atvērt kādas sāndurvis.

-   Kas vēl nebūs! Tās ir personālam! vecākā pārde­vēja piktojās. Kā tādi mežoņi!…

Abām pārdevējām par lielu pārsteigumu dīvainais pircējs tālāk netika, jo durvis kāds bija aizslēdzis. Tās pašas durvis, kuru atslēgu apkopēja pirms diviem mēne­šiem bija nolauzusi, un tās gals vēl joprojām ērti zvilnēja slēdzenes dzīlēs. Par šo nodarījumu šefs gan apkopēju padzina, tomēr durvju slēdzene tik un tā palika nesala­bota. Tā viņam vajag, nodomāja jaunākā pārdevēja, taču viņas prieki nebija ilgi. Daudz cietušās durvis izturēja tikai īsu brīdi no spēcīgā grūdiena tās atsprāga vaļā!

Kāpņu telpā neviena nebija Zets bija paguvis no­zust.

PIEKTĀ NODALA Fedja runā latviski!

Toms piecēlies konstatēja, ka ir nogulējis gandrīz līdz divpadsmitiem. Pagalmā Fedja, kaimiņš no otrā stāva, nesteigdamies skaldīja malku. Laikam sieva vi­ņam bija uzlikusi sodu par kādu pārkāpumu. Fedja bija vienīgais krievs visā mājā, droši vien pat visā nelielajā ieliņā. Labsirdīgs, lēnīgs, ja nebija iedzēris, un kas pats pārsteidzošākais prata runāt latviski, lai gan to darīja reti. Līdzās sēdēja viņa smieklīgais šunelis.

Arī tēvs bija aizgājis. Virtuvē uz galda māte bija at­stājusi no vecas burtnīcas izplēstu lapu ar lietišķiem norādījumiem. Trešdaļu lapas aizņēma visādi sīkumi ko nedrīkst pirkt veikalā, kur nedrīkst iet, ko nedrīkst darīt. Patiesībā nedrīkstēja darīt neko, jo nākamās di­vas lapas trešdaļas aizņēma tikai viens vārds ĶĪMIJA! Sasodītā! Pretīgākais priekšmets, kādu vien Toms va­rēja iedomāties. Un nevarētu teikt, ka Toms necentās! Viņš "zubrīja", taču nekas nelīda galvā, itin nekas! Un viņš taču nebija stulbenis! Dažos priekšmetos, kurus viņš nemācījās gandrīz nemaz, sekmes bija ļoti pieklā­jīgas. Piemēram, muzikālajā audzināšanā. Bet vizuālajā mākslā viņu reiz pat paslavēja. Par krāsu pāreju. Pirms diviem gadiem, kad viņam uz akvareļa bija nejauši uz­pilējis ūdens.

Ledusskapī Toms atrada vakardienas auksto zupu. Ar to pietika. Lai kaut cik attālinātu pilnīgi bezcerīgo tikšanos ar mācību grāmatu, viņš pat nomazgāja šķīvi un karoti. 26

Fedja bija nolēmis uzsmēķēt. Toms atvēra virtuves logu. Patīkami smaržoja pēc sveķiem.

-Nu?

Pagaidām vēl nebija saprotams, kādā valodā Fedja runā.

-Vot!

Arī šo vārdu Fedja lietoja abās valodās.

-   Zastavila strādāt!

Tas jau bija tikpat kā latviski!

-   Svetdiena diena, kad cilvēki iet uz baznica!

Arī tad, kad Fedja sastrīdējās ar sievu, viņš centās runāt latviski, jo sieva latviski nesaprata ne vārda. Par baznīcā iešanu Toms gan dzirdēja pirmo reizi.

-   Nu, jāiet uz ezers? turpināja Fedja.

-   Nevaru. Man jāmācās, apātiski novilka Toms.

-  Nevar. Visu var, Fedja laikam bija nolēmis pafilozofēt.

Šunelis viņā klausījās piemiegtām acīm, izkārtu mēli un smagi elpodams, tomēr projām negāja.

-   Nav karsti? lai kaut ko teiktu, pavaicāja Toms.

-    Karsti? Globaļnaja sasilšana. Amerikanci maitā klimat.

Toms jau gandrīz nožēloja, ka sācis sarunu, politika viņu nudien neinteresēja. Tomēr aizvērt logu tagad būtu bijis nepieklājīgi.

-   A tu zin, Berg sacij, ka redzejš traks cilvēks! laikam arī Fedja saprata, ka jāmaina temats.

-   Kādi Bergi?

-  Kas audze tomāts. Staiga pliks pa vec kaps. Agr no rīt. Oskars!

-   Mūsu Oskars?! Toms iedomājās kaimiņu no bla­kus mājas. Kādu laiku viņš tika uzskatīts par tēva paziņu. Kaimiņu Oskars?

-   Tav tēv draugs, kad vel pil breņģi. Berg sak, ka ņivien ņepazin. Ģebil! Runa par kad sveš, strašnij purn, kas viņ pleš nost lupat!

Nemaz neizskatījās, ka Fedja fantazētu! Nē, Fedja runāja gluži nopietni!

-   Tagad kap no vecen bus tukšs! Kad laik, viņš vēl piemetināja. Un pēkšņi: A tu zin pe mums ar bij ciemiņ! Agr no rīt. Strašnaja morda! Laikam nac pe tav tēv ciemos. Viņš pēkšņi iesmējās. Vai pe tev! Mans kucit ar draug viņ padzin! Horošaja sobaka, horošaja!

Kucīte, kā saprazdama uzslavu, mazliet paluncināja asti. Tomam pārskrēja salti drebuļi. Vienā mirklī viņš atcerējās šīs nakts murgus, kaut kur pavisam tuvu esošo, neizskaidrojamo draudu sajūtu, un tad bailes ledainas, kāpjošas, smacējošas bailes…

Tomēr nedz Fedja, nedz Toms pat nenojauta, cik tuvu patiesībai bija nonākuši…

SESTĀ NODALA Baznīcas kalpotājs