Nirējs

Baznīcas kalpotājs ilgi nespēja atgūties. Iznācis uz ielas, viņš ik pa brīdim atskatījās, vai kāds neseko. Pa ceļam uz mājām viņš bija nolēmis iegriezties tirgū no­pirkt kādus zaļumus, taču tagad savas domas mainīja. Tomēr vispirms viņš devās it kā uz pretējo pusi, tad, 28 apmetis nelielu līkumu, cauri gadus desmit nepabeig­tai, zālēs un krūmos ieaugušai, vietējo bomžu iecienītai jaunbūvei iznāca uz paralēlās ieliņas. Tagad viņš uzel­poja mierīgāk. Kas tad galu galā bija noticis? Kāds vājprātīgais tvarstīja otru vājprātīgo! Kāda viņam tur daļa? Viņš godīgi pildīja uzticēto pienākumu. Nē, viņš nebija nekāds īstenais ticīgais, tas gan. Varētu pat teikt, ka viņš bija neticīgais, bet par to jau nevienam nekas nav jāzina…

Dzīvē viņam daudzreiz nācies izlikties. Viņš nebija bagāts, pat ne turīgs. Viņam nebija ģimenes, pat tuvāku radu ne. Un tos pašus tālos viņš lāgā necieta. Ko viņam varēja atņemt? Viņš arī neko daudz nezināja par šo­dienas notikumiem, bet pagātne taču sen nevienu ne­interesēja… Kalpotāju atkal pārņēma dīvains satrau­kumstātad bija kas cits, kas viņam piederēja? Un nevis manta vai zināšanas. Kas tad? Nu nav viņam nekā, nav! Diemžēl! Un tomēr drūmā svešinieka draudi joprojām nedeva mieru.

SEPTĪTĀ NODALA Bezcerīgā "LIETA"

Šķita, ka Zets ir nozudis pavisam izgaisis, izčibējis, it kā pilsētiņā viņa nekad nebūtu bijis! Taču pazudis bija arī svešinieks ar tumšo platmali galvā. Jā, šo vīru jau meklēja policija. Tiesa ne īpaši cītīgi. Nekas se­višķs taču nebija noticis! Pie kaut kādas apšaubāmas sajēgas beidzot bija nācis ne tikai smagās automašīnas vadītājs, bet arī nelaimīgais Oskars, kurš nu dabūja ciest visvairāk. Ka viņu "izģērbis" tas pats vīrs, kurš daļēji bija "izģērbis" šoferi, tas bija saprotams. Kaut gan ne visai. Bet Oskars nekādi nevarēja izskaidrot, kā un kāpēc viņam mugurā bija šofera krekls! Kas vi­ņam turklāt nederēja. No vēl lielākām nepatikšanām Oskaru glāba tikai tas, ka mašīnas stūresvīrs viņu ne­pazina un apgalvoja, ka Oskars neesot cilvēks ar tumšo platmali galvā. Lai gan esot viņam tā kā mazliet līdzīgs. Vismaz auguma ziņā. Lielveikala pārdevējas un tīņi pie kinoteātra policijai neko neziņoja. Lieki piebilst, ka klusēja arī baznīcas kalpotājs. Makšķerniekus, kuri naktī tuvējā ezermalas briksnājā bija manījuši zili zaļu gaismu, gandrīz atklāti izsmēja. īpaši tāpēc, ka viņi paši nevarēja vienoties, kāda tad īsti tā gaisma bija vairāk zila vai pavisam zaļa.

Darbarūķi Bergi pēkšņi nolēma kļūt par aisbergiem. Visiem tuvākajā apkārtnē izstāstījuši par agrā rītā pie­dzīvoto, pie tam stāstāmais kļuva ar katru reizi krāš­ņāks, policistam viņi nolēma nestāstīt gandrīz neko. Jā, braucām gar kapiem, jā, redzējām pliku Oskaru, bet nepazinām. Jā, varbūt bija krekls mugurā, bet var­būt arī nebija. Runāja tikai ģimenes kakls. Ģimenes galva klusēja. Varbūt baidījās, ka braucis ar autiņu bez tehniskās apskates. Bet varbūt viņiem bija tāda ģime­nes tradīcija kakls runā, galva klusē. Tā arī neko prātīgu neuzzinājis, policists devās tālāk. Ap pusdien­laiku, kad sākās sengaidītais negaiss, viņš sasniedza arī Toma māju.

Fedja bija saskaldījis daļu malkas. Nelielu daļu. Viņa kucīte aizgājusi ar draugiem pastaigāties, bet Toms 30 sēdēja pie ķīmijas grāmatas un iekšēji vaidēja. Pēc kat­ras izlasītās formulas viņš zināja arvien mazāk! "Kas nekait suņiem!" viņš domāja. "Tie iet, kur un kad grib!" Toms jau iekšēji gatavojās neizbēgamajai pirmdienas sagrāvei, kad pie ārdurvīm kāds delikāti klaudzināja. Zvana pogu tēvs pirms nedēļas, pavēlāk pārnākdams, bija nolauzis. Tajā pašā reizē viņš bija salauzis arī sētas vārtiņus.

Pa durvju "actiņu" Toms saskatīja Fedju un pajaunu, jau lietū samirkt paspējušu policistu. Šis skats nomie­rināja. Atvēris durvis, Toms tomēr samulsa.

-   Tom! Fedja iesāka. Nu, vot policija. Šodien viņš laikam bija nolēmis runāt tikai latviski.

-   Lūdzu! Toms atdarināja pieaugušos. Ar ko varu palīdzēt?

Policistam tas viss jau bija krietni apnicis. Pat viņš saprata, ka no šīs "izģērbšanas" kapos nekāda "lieta" nesanāks. Tikai tukša muļļāšanās.

-  Vai tu pazīsti Oskaru? policists vienaldzīgi pavai­cāja.

-   No kaimiņu mājas? Jā, atbildēja Toms.

-   Nu? Ko tu par viņu vari pateikt? policists tomēr bija spiests vēl kaut ko uzprasīt.

-   Viņš ir viņ tēv draugs! pasteidzās Fedja.

-   Vai tavs tēvs ir mājās? turpināja policists.

-   Nav, atkal pasteidzās Fedja. No rit aizgaj.

Šķita, ka Fedjam šī tukšā nodarbe ar policistu tomēr bija neliels notikums. Varbūt tieši tāpēc, ka tukša.

-   Un kad viņš būs mājās? vaicāja policists cerībā, ka Toma tēvs nepārradīsies pēc dažām minūtēm.

-   Nezinu. Varbūt vakarā, godīgi atbildēja Toms.

-   Labi, policista balsī bija dzirdama atvieglojuma pieskaņa. Tomēr viņš vēl pēc inerces pavaicāja: Kāpēc salauzts durvju zvans?

-   O! sajūsminājās Fedja. Viņ tevs po pjanke norav! Horošij čelovek!