Nirējs

-    Tiksimies! izmeta svešinieks. Viņa drūmajā, priekštelpas krēslā vāji saskatāmajā sejā pavīdēja kas līdzīgs greizam smaidam. Gaidi.

Tikai pēc krietna laika sprīža kalpotājs spēja aizvilk­ties līdz durvīm. Tā vien šķita, ka pa šo mirkli iesir­mais vīrs ir kļuvis vēl par gadiem pieciem vecāks. Un, tikai aizslēdzot mazās durtiņas, kalpotājs atcerējās, ka arī lielās pats nav aizbultējis! Nē, viņš to nebija darījis! Pastalnieks! Kalpotājs juta, ka viņa piere noraso aukstiem sviedriem, bet kājas atkal pie zemes velk svina smagums. Viņš pagriezās pret svētbildi, ar grūtībām nometās ceļos, pat pārmeta krustu. Tomēr tas viņu nenomierināja viņš skaidri zināja, ka netic! Tikai

kaut kur smadzenēs kā ar sīkiem āmuriņiem klaudzināja svešinieka teiktais gaidi!

CETURTĀ NODALA Bēgšana

Nu jau pilsētiņa bija pamodusies. Cilvēki, kuriem kas darāms šajā svētdienas dienā, steidzās to paveikt, pirms kļuvis vēl sutīgāks. Brieda negaiss. Kaut kur tālumā aiz ezera jau ducināja pērkons. Pie pilsētiņas vienīgā vēl neiznīdētā kinoteātra pulcējās bariņš filmai atbilstošu skatītāju te demonstrēja kārtējo Svarcenegera "grāvēju" "Terminators 3".

Nupat pilsētiņā bija paklīdušas ziņas par kādu mīk­lainu šīs nakts notikumu drīzāk jocīgu, ne baisu, jo neviens jau nebija nogalināts. Šis daudzkārt pārstāstī­tais jaunums pēdējās pusstundas laikā ieguva apmēram šādu saturu. Ap pusnakti netālu no vecajiem kapiem nepazīstami bandīti aplaupījuši tālbraucēju šoferi, atņēmuši viņam maku ar simt dolāriem, trim simtiem eiro un piecdesmit latiem. Pašu izģērbuši gandrīz pliku, piesējuši pie veca dzelzs krusta un aizdzinuši autiņu, ar kuru pēc stundas iebraukuši grāvī necik tālu no krustojuma ar Rīgas ceļu.

Vēl lielāka piekrišana bija citai, mazliet atšķirīgai versijai. Kāds godīgs šoferis, mukdams no piedzērušiem policistiem, iebraucis grāvī netālu no vecās kapsētas. Lai slēptu pēdas, policisti viņu izģērbuši un palaiduši kapos. Šoferis, būdams spēcīgs puisietis, noķēris ga­rāmejošu dzērāju Oskaru, iesitis viņam pa galvu, izģēr­bis un aizlaidies. No rīta Oskars klaiņojis ap kapsētu gluži pliks, jo sasistās galvas dēļ nav varējis atrast ceļu uz mājām.

Notikumiem ticamību piešķīra tas, ka abām versijām bija dažas kopīgas detaļas, kā arī divi liecinieki pus­mūža darbarūķi vīrs un sieva, kuri tonakt agri no rīta braukuši garām. Viņi būtu plikajam palīdzējuši, taču Oskars no bailēm iemucis atpakaļ kapsētā.

Par pilnīgi neticamu tika atzīta trešā versija. Naktī tuvējā mežā pie ezera makšķernieki redzējuši savādu, zilu gaismu. Dodoties mājās, viņi pamanījuši meža stigā iebrauktu kravas mašīnu. Nekas nav paņemts, taču ap mašīnu klīdis līdz pusei kails šoferis un kaut ko nesa­karīgu murminājis par kādu svešinieku. Situācija kļu­vusi vēl sarežģītāka, kad vecajā kapsētā atrasts Oskars gandrīz pilnīgi kails, taču ar izģērbtā šofera kreklu mugurā. Arī Oskars esot zaudējis jebkādu sajēgu par notikušo.

Svarcenegera filmu cienītājus gan tas viss maz inte­resēja nebija nogalināto. Viņi tikai brīdi pairgājās par kādu puišeli sīkrūtainā kreklā un pastalām kājās. Lai­kam kāds folkloras ansambļa dalībnieks steidzas uz kārtējo mēģinājumu. Pat brīvdienā nabadziņam nav miera! Arī Zets saprata, ka ir nošāvis greizi, taču šobrīd viņam nebija laika tikt pie cita, mūsdienīgāka apģērba 22

un apaviem. Tā nu viņš tikai centās būt cilvēku burzmā, vismaz viņu tuvumā. Pēc tālā ceļojuma spēki vēl nebija atgriezušies. Itin kā tie būtu kādā lidaparātā atstāta bagāža. Taču tagad kā vēl nekad viņam spēki bija ne­pieciešami. Jā, viņš būtu varējis pazust, jau pašā sākumā paslēpties, izgaist, gluži vienkārši šajā vietā un laikā nemaz neparādīties, taču to Zets nedrīkstēja darīt. Toma dēļ.

No pusaudžu sarunām Zets noprata, ko viņi grasās darīt. Arī Zets būtu labprāt noskatījies šīs pasaules filmu, taču viņš nedrīkstēja būt visu laiku vienā vietā. Viņš juta, ka jāsteidzas.

Jau pēc mirkļa pie kinoteātra ēkas pienāca neticami gara auguma vīrietis ar tumšu platmali galvā. Taču ne par šo vīru, ne viņa nejēdzīgo platmali tīņiem smiekli nenāca. Kāds mazāks puišelis pat pasteidzās palīst zem tuvējā rododendru krūma.

-   Vai neredzēji dīvaini? svešais salti noprasīja tuvākstāvošajam. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts.

-   Nē, zobiem klabot, atbildēja vēl nesenais apņirdzējs. Taču, vīrieša dzedrā skatiena dzelts, atcerējās. Tur, aizgāja uz veikalu. Iekšā. Pa lielajām durvīm. Nupat. Pastalās.

Viņš negribēja runāt, taču vārdi paši rāvās no lūpām. Viņš tās nespēja novaldīt mierā. Viņš būtu runājis vēl, pateicis visu, ko savā īsajā mūžā uzzinājis, un to, ko nemaz nezināja. Visu! Taču svešais jau bija nozudis. Puišeļi vēl ilgi negribēja nedz skatīties viens uz otru, nedz sarunāties. Nezin kāpēc viņiem bija kauns. Itin kā pa visiem kopā būtu kādu nodevuši. Kādu, ko pat 24 nepazina. Kādu, kuru nedrīkstēja nodot… No rodo­dendru krūma beidzot izlīda arī mazākais puišelis.

-   Aizgāja? puišelis klusi pavaicāja. Vai tas bija velns?

Nezin kāpēc neviens neņirdza. Neviens pat nedomāja to darīt.