Nirējs

Krustmāte Lonija bija īpašs gadījums viņu dzīvē. Toms bija pārliecināts, ka krustmāte ienīst vīriešus, lai gan bija pamanījusies jau trīs reizes iziet pie vīra. Katru reizi pie cita. Un, kā kautrīgi piezīmēja pati krustmāte, tad pie arvien jaunāka. Tēvs apgalvoja, ka krustmāte tos iepriekšējos noindējusi ar vecām tortēm. Tēvam, Lonijasprāt, bija neciešama humora izjūta, bet mātei tādas nebija nemaz.

Patiesībā krustmātei Lonijai bija arī kāda laba īpa­šība, pat divas. Pirmkārt viņa nāca ciemos ļoti reti, otrkārt viņa cepa ļoti garšīgas tortes un atšķirībā no dzimšanas dienu dāvanām katru reizi citādu. Dzimša­nas dienā Toms ikreiz dabūja pretīgi zilpelēku kreklu bez piedurknēm un kabatām. Tomam pat bija aizdomas, ka tos krustmāte Lonija pirms daudziem gadiem sapir10 kusies vairumā kādā izpārdošanā. Un tieši viņa dzim­šanas dienu vajadzībām pirms četriem gadiem tas pats krekls viņam šķita milzīgs, pēdējo reizi paknaps. Krustmāte apgalvoja, ka Toms esot kļuvis resns, par ko bija jāpasmaida pat mātei. Un vēl krustmāte nezin kā­dēļ apgalvoja, ka kārtīgā ģimenē ar vienu bērnu ir par maz. Lai "atražotos", caurmērā vajagot vismaz divus ar pusi. Lonijai pašai bērnu nebija. Ne no viena vīra.

Nē, Toms nebūt nebija slikts zēns. Diemžēl tikai ne tad, kad gulēja. Jo guļot viņam reizēm rādījās "visādas muļķības". Tā teica māte. Puisim ir jūtīga nervu sis­tēma. Viņš ir pārpūlējies tā teica neirologs. Un aiz­liedza Tomam mācīties spēlēt vijoli. Tas gan bija ļoti sen pirms sešiem gadiem. Uzreiz jāsaka, ka Toms nejutās diezko apbēdināts. Vijole tagad mētājās skapjaugšā, ielikta zaļpelēkā maišelī ar savelkamu un aizsie­namu galu. Tēvs zobojās lai izžūst. Pēc simt gadiem būs vērtīgāka. Arī tagad tā nebija nekāda jaunā, lai arī ne kāda slavena meistara roku darbs. Vijoli savā laikā esot čīgājis vecaistēvs. Pat lauku ballītēs!

-   Ej gulēt, Toms atkārtoja. Es arī tūlīt iešu.

-   Vai tad tu tagad aizmigsi?

-    Miega zāles man nevajag. Un nervu zāles arī! Toms ātri nobēra. Viss ir kārtībā!

-   Kā zini, atteica māte. Visu laiku taču bija labi, kas tad atkal atgadījies? Jau trešo nakti!

-   Nekas… Vai es kliedzu?

-   Kliedzi? Tātad tomēr rādījās? Atkal slīki?

-   Nu tā… Toms negribēja gluži atzīties. Bet šoreiz normāli tiku krastā.

-   Nu kaut kas traks! īsti nezinādama, ko iesākt, māte tikai nogrozīja galvu. Nedzer nevārītu ūdeni, viņa vēl nenoteikti piebilda, lai gan skaidri varēja manīt, ka ne jau krāna ūdens viņai tagad prātā. Vai tikai nevajadzētu aiziet pie ārsta? Kā tu domā?

Toms domāja, ka nevajadzētu, tāpēc pirmais izgāja no virtuves. Ak, cik ļoti viņam būtu gribējies visu iz­stāstīt mātei! Visu, ko nupat bija nosapņojis! Un pateikt, ka nekad to nebija redzējis tik skaidri! Ka daudzko no tagad sapņotā vispār nebija redzējis iepriekš, tomēr tūdaļ visu uzpazinis, it kā tas būtu noticis nupat vakar! Bet kāda iekšēja balss viņam lika klusēt.

Iegājis savā istabelē, Toms jau grasījās pašļūkt zem segas, kad kaut kas viņu atturēja. Kāda neskaidra iedoma viņam lika ieslēgt naktslampiņu un aplūkot paša pēdas apakšu. Nē, tur nekā nemanīja. Itin nekā. Bet varbūt šajā gaismā viņš nespēja saskatīt? Toms aizlavījās līdz vannasistabai, ieslēdza gaismu, ar samit­rinātu sūkli noberza papēdi, tad no plauktiņa paņēma mātes spogulīti un nolika to uz grīdas tā, lai reizē gan redzētu, gan apgaismotu savu kreiso pēdu. Un, vērīgāk ielūkojoties, tiešām pamanīja tikko manāmu, jā gan­drīz vai neredzamu nekad nebijušas rētas vietu…

-   Tom?! viņš izdzirda aiz muguras noskanam pa­galam sarūgtinātu mātes balsi. Ko tu atkal dari?

-   Neko. Toms satrūkās. Nomazgāju pēdu. Likās, ka kaut kas iedūries…

-   Tom! Man taču agri no rīta jāiet uz darbu! Varbūt tev tomēr iedot kādas nomierinošas…

Nē! Toms jau laikus pārtrauca māti. Tu taču redzi, ka viss kārtībā!

Mātes patiesā nopūta Tomu aizkustināja. Mēreni aizkustināja. Taču tagad, kad viņš bija pavisam pamo­dies, viņu pārņēma neizprotamas bailes. Tās pat nebija īstas bailes, tikai nojauta par tādām. Viņš z i n ā j a, ka viņam ir jābaidās! No kā? Toms steigšus izslēdza gaismu viņam šķita, ka māte tūdaļ pamanīs, ka viņu sāk kratīt auksti drebuļi…

OTRĀ NODALA Kapsētas spoks

Pilsētiņa modās negribīgi. Patiesībā tās iemītnieki vēl pelnīti snauduļoja pēc neparasti sutīgas septembra darba nedēļas. Dažs labs snauduļoja nepelnīti. Ne vēja pūsmiņas. Tā vien šķita, ka pat koki un krūmi klusu ieliņu malās un piemāju dārziņos būtu aizsnaudušies. Tikai pašā nomalē, zemes ceļā gar veco kapsētu iegrie­zās kāds nekautrīgs mūžīgā miera traucētājs diezgan sagrabējis, vismaz pāris gadus nemazgāts opelis ar pus­mūža darbarūķi pie stūres un tikpat apaļīgu viņa otro pusi līdzās. Darbarūķis acīmredzot noņēmās ar zemes darbiem, jo aiz visiem viņa nagiem glabājās vismaz pa dažiem gramiem minētās vielas.

-   Kur tu tagad nogriezies? sieva neuzkrītoši, taču ļoti indīgi noburkšķēja.

-   Te ātrāk, atturīgi taisnojās vīrs.

-   Gar kapiem! sašuta varen dūšīgā sieva.

-   Kas tur liels. Cik nav braukts! iebilda ne mazāk brangais vīrs.