Читаем Nirējs полностью

Vīrietis mirkli apstājās pie nelielas, glītas vienstāva savrupmājiņas ar koptu puķu dārziņu ap to. Mājiņas rāmā, omulīgā gaisotne šķita negaidīti asi kontrastē­jam ar svešinieka augstprātīgo, tomēr drudžaino acu dzēlieniem. Viss viņa kalsenais, sīkstais stāvs, viņa drūmā, gandrīz ļaunā uzvaras grimasē savilktā seja izstaroja necilvēcīgu saspringumu. Viņš pēkšņā nepaVI/ tikā pieķēra ar roku pie deniņiem kaut kas viņam ^ tomēr traucēja. Kas? Vai tad kāds to maz uzdrošinājās? ' Šajā nožēlojamajā pasaulītē? Ak, ja viņam būtu vairāk laika, viņš sodītu pārdrošnieku! Kāds neļāva ienākt savā domu pasaulē!… Kāda sieviete… Veca sieviete… Drūmais nācējs jutās manāmi pārsteigts vai tiešām arī šajā laikā kādam piemīt tāds gara spēks? Nūjā vai šajā sen pagājušajā, nožēlojamajā pasaulītē tādas ne­sauca par raganām, zintniecēm, burvēm? Protams, svešais vīrs spētu raganu salauzt, pat iznīcināt, tomēr viņam tagad sasodīti pietrūka laika! Kaut kur tepat, varbūt pagaidām vēl citā laikā, tomēr ļoti tuvu viņš juta kādu, no kura derētu piesargāties. Vismaz tagad nebija īstais brīdis ielaisties atklātā cīniņā. Tagad, kad viņš vēl nebija atradis tik nepieciešamo, lai spētu tur­pināt iesākto ceļu. Jā, viņš juta tas bija smalks, kaut arī ne pārāk liels spēks: Tādu pieveicot, varēja iznākt ' SIGULDAS PILSĒTA S ļ BĒRNU BIBLIOTĒKAi

aizkavēšanās, pat kādi sīki sarežģījumi šoreiz viņš tādus nedrīkstēja atļauties.

Beidzot viņš apstājās pie kādas noplukušas, sen nepārkrāsotas, dēļiem apšūtas divstāvu mājas ar malkas grēdām, šķūnīšiem un milzīgu ozolu pagalma vidū. Salauztie vārtiņi tikai pa daļai pievērti, jau daudzas dienas virinot grauzdami arvien dziļāku ceturtdaļapli gājēju noblietētajā melnzemē. Mājā bija vairāki dzīvokļi un visos cilvēki. Tas gan nebūtu nekāds nopietnais šķērslis… Viņš negrasījās neko ilgi aizkavēties šajā pilsētelē. Tomēr pēc tālā ceļojuma svešais jutās nedaudz saguris.

Nešpetni ierūcās suns. Tikai tagad viņš pamanīja šo četrkājaino radījumu. Kaut kāds sētas krancis. Nē, tur jau rūca divi, trīs, pat četri kranči! Vesela glābēju ko­manda! Cik nožēlojami! Vecene! Viņš uzreiz saprata tas ir viņas darbs. Viņš jau grasījās iznīcināt šos necilos kavēkļus, kad piepeši nežēlīgi skaudri, kā ar ledus adatu pakausī ieurbās sveša doma EJ PROJĀM! Un atkal EJ PROJĀM! Tā nebija vecene! Vecene to nespētu! Jā, laika bija atlicis pavisam maz.

Toms vēl nebija īsti atjēdzies pēc negulētās, mur­gainās nakts, kad vietējo luterāņu baznīciņu atstāja nedaudzās svētdienas rīta dievkalpojuma apmeklētā­jas. Iesirmais kalpotājs jau devās aizvērt lielās ārdurvis un tikai pēdējā brīdī priekštelpas ēnā pamanīja kādu gadus četrpadsmit vecu zēnu.

Puisīt, man ir jāaizslēdz durvis, kalpotājs bilda.

Pat priekštelpas pustumsā viņš pamanīja, ka zēns ir ģērbies mazliet neparasti tādu kreklu varēja būt val­kājis vēl viņa vectēvs. Bet kājās? Kājās taču bija pasta­las! Tagad jau atkal tāda mode, viņš nodomāja. Visiem gribas izdomāt nezin ko. Pastalas tas nu gan par traku.

-   Vai tu mani dzirdi?

-  Tas cilvēks, kurš nupat runāja, kas viņš ir? vaicāja puišelis.

-   Mācītājs, zēn, kalpotājs, mazliet pārsteigts par puišeļa nezināšanu, atbildēja.

-   Ko viņš māca? atkal vaicāja puišelis.

-   Ko māca? kalpotāja izbrīns arvien pieauga.

Parasti viņš neielaidās sarunās ar bērniem. Būdams rūdīts vecpuisis, viņš tos ne visai pacieta, taču šoreiz nezin kāpēc atbildēja.

-   Mīlēt Dievu… mūsu Kungu…

-   Arī tu viņu mīli? puisēns neatlaidās. Kalpotājā lūkojās divas vērīgas, taču skumjas acis.

-   Visiem viņš ir jāmīl. Nezin kādēļ kalpotājs jutās neērti. Šīs vērīgās acis, tās viņu sāka kaitināt, pat bie­dēt. Vai tikai puika par viņu neņirgājas? Man nav laika, zēn.

-    Nav gan, klusi bilda puisēns un atskatīdamies pameta ašu skatu uz durvīm.

Kalpotājs neredzēja, ka lielais, smagais durvju aizbīdnis bez trokšņa aizveras. Tūdaļ kāds no ārpuses nospieda durvju rokturi, tad sāka tās nepacietīgi dauzīt.

-   Kas tad nu? pie sevis noburkšķēja kalpotājs. Ir gan cilvēki. Vai tad nemaz neprot lasīt?

Tomēr durvju dauzītājs nerimās. Šķita, ka ārpusē esošais rīkojas tā, itin kā viņam uz to būtu īpašas tie­sības.

-  Klusāk, klusāk. Vai noticis kas nelabs? atdarīdams mazās durtiņas, vaicāja kalpotājs. Rīta dievkalpojums beidzies.

Tomēr, ieraugot atnācēju, kalpotājs vairs nebilda ne vārda tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nespēja parunāt. Ja viņa kājas nebūtu kļuvušas par sālsstabiem, viņš droši vien būtu saļimis. Kalpotājs nebija nekāds sīkaļa,

tomēr baznīcinā ienākušais svešinieks ar savām dzel»

dīgajām acīm viņā raudzījās gandrīz no augšas. Tikai domās kalpotājs paguva izveidot pieklājīgu jautājumu ko jūs vēlaties, kungs?

-  Kur viņš ir? strupi uzkliedza svešinieks ar tumšo, šim siltajam laikam nederīgo platmali galvā. Runā!

-   Puika? beidzot izdvesa kalpotājs.

Tikai tagad viņš pamanīja, ka zēna baznīcā nav. Nezin no kurienes radies caurvējš centās nopūst sveces pie altāra.

-   Puika… vēlreiz izdvesa pavecais vīrs.

Перейти на страницу:

Похожие книги

Анафем
Анафем

Новый шедевр интеллектуальной РїСЂРѕР·С‹ РѕС' автора «Криптономикона» и «Барочного цикла».Роман, который «Таймс» назвала великолепной, масштабной работой, дающей пищу и СѓРјСѓ, и воображению.Мир, в котором что-то случилось — и Земля, которую теперь называют РђСЂР±ом, вернулась к средневековью.Теперь ученые, однажды уже принесшие человечеству ужасное зло, становятся монахами, а сама наука полностью отделяется РѕС' повседневной жизни.Фраа Эразмас — молодой монах-инак из обители (теперь РёС… называют концентами) светителя Эдхара — прибежища математиков, философов и ученых, защищенного РѕС' соблазнов и злодейств внешнего, светского мира — экстрамуроса — толстыми монастырскими стенами.Но раз в десять лет наступает аперт — день, когда монахам-ученым разрешается выйти за ворота обители, а любопытствующим мирянам — войти внутрь. Р

Нил Стивенсон , Нил Таун Стивенсон

Фантастика / Социально-психологическая фантастика / Фантастика / Социально-философская фантастика / Постапокалипсис