Vairāk policists neko negribēja zināt. Ne to, ka šajā mājā visi ir ļoti labi cilvēki, ne to, ka arī kaimiņu mājās ir tikai labi cilvēki, un pat ne to, ka visā ieliņā neesot neviena nelieša! Arī pirmā negaisa brāzma jau bija garām. Un tikai pie pašiem sētas vārtiņiem Fedja nejauši pieminēja agrā rīta svešinieku, kurš esot slapstījies gar šiem pašiem Toma tēva salauztajiem vārtiņiem. Un kuru esot padzinuši viņa kucīte. Policists saausījās jā, apraksts atbilda iepriekš fiksētajam! Tāpat nebija izslēgts, ka aizdomās turamais bija ģērbies nolaupītajās, viņa augumam piemērotajās Oskara drēbēs, pie tam krietni novalkātās un lētās. Tas jau bija noskaidrots. Policists gandrīz ar nožēlu nodomāja, ka laikam tomēr būs jāaprunājas ar Toma tēvu. Šobrīd tas viņam šķita vienīgais cerības stariņš šajā bezcerīgajā lietā.
ASTOTĀ NODAĻA Baznīcas kalpotājs un viņa riebīgie kaimiņi
Baznīcas kalpotāja ēstgriba šoreiz nebija nekāda labā. To neveicināja arī pat negaisa laikā nepārejošā sutoņa. Tikai sausās tualetes kāpņu telpā smakoja vēl neciešamāk. Tagad kalpotājs pukojās pats uz sevi, ka nebija iegriezies tirgū, galdā pietrūka zaļumu. Mērcēdams tējā mazliet iepelējušu, sakaltušu baltmaizi, kalpotājs pārdomāja savu dzīvi un kārtējo reizi neizbēgami nonāca pie secinājuma, ka tā viņu ir piekrāpusi. Ieplīsusi, ar līmlenti aizlīmētā virtuves loga rūts bija tam apliecinājums. Tas nekas, ka rūti viņš pats bija saplēsis, trenkādams lielu, zilu mušu. Arī sausās, smirdīgās tualetes bija tam apliecinājums. Vecā gāzes plīts ar salūzušajām cepeškrāsns durtiņām, pilošais krāns, izļodzītie virtuves krēsli, sen nekrāsotās, netīrās, apputējušās, saplaisājušās durvis, caurās, pusizirušās čības, sāpošās kājas, debilie kaimiņi, trokšņainie bērni pagalmā un uz ielas, pat viņa šīrīta izbīlis bija tam apliecinājums. Viņš taču dzīvē bija pelnījis ko vairāk! Viņš visu mūžu bija cerējis uz kādu dāvanu, kādu brīnumu, kas notiks tieši ar viņu. Nenotika. Cita dzīve nenāca. Reiz viņš dusmās gandrīz sadauzīja televizoru, kad tur rādīja kādas nupat laimētas automašīnas īpašnieka stulbo, truli smaidošo ģīmi!
Tā sakārojās zaļumu, ka viņš vairs nevarēja izturēt. Arī negaiss jau bija pāri. Baznīcas kalpotājs nolēma aizčāpot līdz tuvējam veikaliņam un nopirkt vismaz kādu gurķi. Savu pacauro lietussargu viņš visādam gadījumam paņēma līdzi. Tomēr, izgājis uz ietves un ielāčojis jau pirmajā peļķē, kalpotājs saprata, ka ir uzvilcis nepareizās kurpes vienai zole platākajā vietā bija izdilusi un laida cauri ūdeni, bet otrai ūdens smēlās iekšā pa purngalu. Kalpotājs bija spiests atgriezties dzīvoklī. Mainīdams jau samirkušās zeķes, viņš pamanīja, ka abas ir cauras.
Prātodams, vai gurķa vietā tomēr nebūtu jānopērk jauns zeķu pāris, viņš juta tādu kā nelielu, gandrīz patīkamu džinkstoņu galvā. Pēc mirkļa džinkstoņa pārgāja. Vēl pēc mirkļa viņš saprata, ka nemaz negrib gurķi, tomēr arī mājās nebija īsti ko darīt. Ja viņš tagad būtu palūkojies pa virtuves logu pāri ielai, tad iepretī esošajā skvēriņā varbūt pamanītu promejošu puišeli sīkrūtotā kreklā un pastalām kājās…
Kalpotājs nolēma izmest caurās zeķes sētas atkritumu tvertnē. Šim nolūkam viņš basajām kājām pielāgoja citas, mazliet jaunākas kurpes. Tās viņš pirms četriem gadiem ļoti lēti nopirka tirgus "humpalu" bodītē. Viņš kurpes jau iepriekš bija noskatījis spīdīgas, gaiši dzeltenas; sevišķi viņam patika biezā zole un pēc mēneša nopirka. Lampačodams starp peļķēm, viņš redzēja, ka mājup atgriežas debilo kaimiņu visdebilākā pārstāve. Viņam par gandarījumu pagalam izmirkuši.
Tomēr atpakaļceļā gadījās ķibele. Kāpjot uz ceturtā augstākā pakāpiena viņam paslīdēja kāja. Kāja viņam paslīdēja nevis tāpēc, ka viņam paslīdēja kāja, bet gan tāpēc, ka pēkšņi neciešami iesāpējās pakausī. Kā ar āmuru pa galvu! Tik neciešami, ka kalpotājs gandrīz zaudēja samaņu. Atjēdzās viņš tad, kad slapjās drēbes nepārģērbusī kaimiņiene viņam pliķēja pa vaigiem. Kalpotājs labprāt būtu pliķējis pretī, bet turpat stāvēja arī kaimiņienes civilvīrs plikpaurains, nešpetns tēviņš no Latgales, kurš tikai izlikās, ka ir labsirdīgs. Patiesībā kalpotājs bija pārliecināts, ka tēviņš kaimiņieni pa kluso dauza, vai gan citādi viņi tik ilgi dzīvotu kopā?
Sapratusi, ka baznīcas kalpotājs beidzot nācis pie samaņas, debilā kaiminiene kļuva vēl debilāka. - Vai nu jums labāk? viņa stulbi vaicāja. It kā no zvetēšanas pa vaigiem kādam varētu kļūt labāk! Tāds karstums septembra beigās, viņa vēl piemetināja.
- Varbūt izsaukt neatliekamos? saudzīgi ieminējās tēvainis, nodemonstrējot izcilu prāta aprobežotību.
- Atnes aukstu ūdeni! necerēti prātīgi nokomandēja kaimiņiene.
Pakausī nežēlīgi sāpēja. Šķita, ka tur kāds pirms mirkļa pusdienojis un aizmirsis karstu tējkaroti. Kalpotājs vēlreiz nezaudēja samaņu tikai tāpēc, lai kaimiņiene viņu atkārtoti nesāktu pliķēt. Kad tēvainis atnesa glāzi ūdens, kalpotājs bija spiests skābi izdvest:
- Paldies.