Читаем Nirējs полностью

Arī senās pilsdrupas patiesībā nemaz nebija tik senas. Drupas tās bija, bet ar kaut kādu īstu pili tām nebija nekāda sakara. Toms tikai iedomājās, ka tās ir kādas senas pils paliekas, tik skaistā vietā kā šī Toms no­teikti būtu uzcēlis pili! Reizēm viņam patika stundām ilgi sēdēt kādā augstākā vietā vai pat uz nodrupušās laukakmeņu sienas un vērot saulrietu vai makšķernie­kus. Vai visu ainavu kopā. Saule gan rietēja viņam gan­drīz aiz muguras, toties varēja redzēt tās staru rotaļu pretējā, gandrīz neapdzīvotā krasta brikšņos un birz­talās, kurās pavīdēja arī pa kādai eglei. Sevišķi skaisti bija rudeņos. Tad pat no šejienes varēja pamanīt, ka pretējā krastā ir viena sarkanīga kļava. Šoruden koku lapas ilgi negribēja dzeltēt. Nobira tikai no karstuma sažuvušās. Laikam jau Fedjam bija taisnība ar kli­matu kaut kas nebija tā, kā vajag.

Reizēm Tomam patika arī pasapņot. Ne jau naktī, bet tepat un nomodā. Nebija jau tā, ka viņš nemēģi­nātu draudzēties ar klasesbiedriem. Kādreiz viņš pat dažus bija ataicinājis sev līdzi uz ezermalu. Taču jau pēc minūtēm piecām viņš to nožēloja puikas, viņa­prāt, neiederējās šajā klusajā vietā. Viņi bļaustījās, tra­koja, mētājās ar akmeņiem, kaitēja makšķerniekiem, 50 drupināja laukakmeņu sienu, līdz izgāza lielu laukak­meni un no augšas izmēdīja kādu garāmejošu kapu tantiņu. Toms no malas redzēja, cik tas ir stulbi, un turpmāk uz ezeru gāja tikai vienatnē.

Tomam te tiešām patika. Dažreiz viņš iedomājās arī par tēti un māmiņu. Cik jauki būtu, ja tēvs tur lejā makšķerētu, bet māmiņa, piemēram, piesaulītē mie­rīgi adītu vai noņemtos ar viņa mazo brālīti vai māsiņu. Viņš gribēja, lai viņam būtu brālītis, bet nevienam to neteica.

Starp tēti un māmiņu kaut kas nebija kā nākas, bet viņš centās par to nedomāt. Kad tētis jokoja, māmiņa gandrīz vienmēr apvainojās. Patiesībā arī Toms tēta jokus ne vienmēr saprata. Taču viņš atšķirībā no mā­tes saprata, ka tie ir joki. Bet, kad māte tēvam kaut ko aizrādīja, tēvs uzpūtās un nerunāja ne vārda. īpaši, ja tika pieminēta dzeršana. Tēvs nemaz tik stipri nedzēra. Tikai mazliet, taču bieži. Reiz pēc tāda ģimenes strīda bija ieradusies krustmāte Lonija. Viņa ieteica trenkt tēti ratā. Kad toreiz Fedjas kucīte krustmātei gandrīz iekampa kājā, Toms šuneli aplaimoja ar vārītu cīsiņu. Toms mīlēja arī tēti. Kaut vai tikai tāpēc, ka tētis viņam tomēr nopirka velosipēdu, kaut arī lietotu. Velosipēdu nočiepa tikai pēc gada.

Līdz saulrietam vēl bija tālu, arī makšķernieki šodien hipnotizēja pludiņus citviet. Sienāži pāraugušajā, gan­drīz nokaltušajā zālē sisināja kā negudri. Toms izdo­māja uzrāpties augšā. No laukakmeņu mūrējuma nobira daži akmentiņi vai javas gabaliņi. Tomam pēkšņi šķita, ka viņu kāds novēro.

-   Tūlīt kāp lejā, nešpetneli! Toms izdzirda niknu sievietes balsi. Sieviņa bija kārna un melna kā vārna. Vai tikai tā nebija tā pati tantiņa, kuru pirms gada mēdīja viņa klasesbiedri? Kā nav kauna! Mežoņi! tantiņa turpināja, it kā augšā redzētu vismaz divus Tomus. Visu tikai sapostīt! Kā tādi komunisti! viņa beidzot teica sakrālo frāzi.

Ka komunisti ir ļoti slikti, to Toms pa ausu galam bija dzirdējis, taču redzējis viņus nekad nebija. Visvai­rāk viņu mulsināja tas, ka komunisti varēja būt gan vīrieši, gan sievietes, gan mazi bērni un retumis pat dzīvnieki. Kādreiz viņš domāja, ka komunisti ir tikai krievi, pie tam visi. Bet, kad reiz Toms par šo tēmu pavaicāja Fedjam, viņš atbildēja, ka neesot duraks. Tiesa gan, vēl Fedja paklusi piemetināja, ka komunistu laikos gan tādas "svinstvas" nenotika. Kas tieši ar to bija domāts, Toms nepavaicāja.

Tagad "komunists" Toms ar nelielām bažām lūkojās uz kapu tantiņu, kura uz zemes bija sagrābstījusi pa­prāvu akmeni. Kā profesionāls olīšu mētātājs Toms zināja, ka tik lielu akmeni tālu nevar aizmest, taču arī tantiņa pēc pirmā mēģinājuma to varēja aptvert, jo dažreiz tantiņas gadījās gudrākas, nekā izskatījās.

-   Vai tu kāpsi lejā vai ne?! tantiņa laikam gribēja atriebties arī par pērnā gada pāridarījumu.

Viņas roka pacēlās neiedomājami tizlam metienam un tūdaļ noslīga lejup. Pat ne noslīga! tantiņa rāmi nolika akmeni zemē un, ne vārda nebilduši, stulbi smai­dīdama, aiztipināja. Tas bija tik negaidīti un komiski, ka Toms kādu brīdi pat nespēja norāpties no mūra. 52

Un tad viņš pamanīja svešu zēnu. Šķiet, par Tomu mazliet vecāks puika stāvēja pie zemzarainas gobas un vēroja viņu. Tomam kļuva mazliet neērti, jo pēc visiem puiku likumiem viņam veceni būtu pienācies vismaz pieklājības pēc mazliet palamāt. Tagad sanāca, ka viņš bija vai nu nobijies, vai vienkārši "memļaks". Tomēr svešais pat nedomāja ņirgāties.

-    Rāpies lejā, mazliet pasmaidot, teica svešais tā, it kā viņi būtu pazīstami vismaz miljons gadu. Laikam jau arī viņš nupat notikušajā saskatīja tikai smieklīgo.

-   Nekāp pa to pusi. Tur tūlīt gāzīsies akmens, viņš vēl piebilda.

Laikam no lejas tas bija labāk redzams. Toms norāpās pa otru pusi.

-   Sveiks! vienkārši sacīja nepazīstamais.

Перейти на страницу:

Похожие книги

Анафем
Анафем

Новый шедевр интеллектуальной РїСЂРѕР·С‹ РѕС' автора «Криптономикона» и «Барочного цикла».Роман, который «Таймс» назвала великолепной, масштабной работой, дающей пищу и СѓРјСѓ, и воображению.Мир, в котором что-то случилось — и Земля, которую теперь называют РђСЂР±ом, вернулась к средневековью.Теперь ученые, однажды уже принесшие человечеству ужасное зло, становятся монахами, а сама наука полностью отделяется РѕС' повседневной жизни.Фраа Эразмас — молодой монах-инак из обители (теперь РёС… называют концентами) светителя Эдхара — прибежища математиков, философов и ученых, защищенного РѕС' соблазнов и злодейств внешнего, светского мира — экстрамуроса — толстыми монастырскими стенами.Но раз в десять лет наступает аперт — день, когда монахам-ученым разрешается выйти за ворота обители, а любопытствующим мирянам — войти внутрь. Р

Нил Стивенсон , Нил Таун Стивенсон

Фантастика / Социально-психологическая фантастика / Фантастика / Социально-философская фантастика / Постапокалипсис