Nirējs

-  Jā? māte tā kā vēl šaubījās, tomēr Zeta klusēšanu uztvēra kā apstiprinājumu Toma teiktajam. Nu labi. Vakariņas vēl nav gatavas.

Tas bija tikpat kā laipni lūdzu, ienāciet!

Un, tikai iegājis savā istabelē, Toms iedomājās, ka māte neko neteica par Zeta savādo apģērbu. Viņa to it kā nemaz nebija ievērojusi.

-  Te es dzīvoju. Toms mazliet kaunējās par aplīmē­tajām sienām. Tie ir veci krājumi. Viņš nevērīgi norādīja uz popgrupu un formulas braucēju fotogrā­fijām. Nevar noņemt paliek pleķi. Kad līmēs jaunas tapetes, varēs mest laukā.

Zets klusēja. Tomam šķita, ka pārāk ilgi.

-   Par ko tu domā?

-   Es mācos… Zets atkal runāja mīklās.

-   Ko tu mācies? Toms tomēr vēl pārvaicāja.

-   Melot, vilcinādamies atbildēja Zets.

-   Melot?! Vai tad tu nemelo?

-   Nē, bez smaida atbildēja Zets.

Normālam cilvēkam tas vairs nebija saprotams. Vēl ļaunāk Tomam pat radās nelielas dusmas.

-   Tad jau tu nāc no psihenes! viņam paspruka.

-  Kas tas ir "psihene"? svešais nemaz neapvainojās.

-   Tā ir vieta, kur iespundē trakos! nerimās Toms.

-  Pie mums nav psiheņu, tikko jaušami pasmaidīja Zets.

-    Pareizi! Ja jau nav skolu, tad nevar būt arī psi­heņu! Toms bija patiesi noskaities.

-   Vai tad tev nav jāmācās ķīmija? Zeta acu dzīlēs atkal sāka lēkāt smieklu velniņi.

Kā Zets zināja par ķīmiju?! Viņš to nekādi nevarēja zināt!

-    Es tev palīdzēšu, kā par ko pavisam nesvarīgu un viegli paveicamu paziņoja Zets. Parādi, kas tev ir jāmācās. Un tūdaļ piemetināja: Tu vari iet vaka­riņot. Es tikmēr paskatīšos un iepazīšos ar jūsu…

-   Vakariņas vēl nav… Toms pārtrauca, bet nepa­guva pabeigt.

-   Nāciet vakariņās! aiz durvīm sauca māte.

-   Ejam, teica Toms.

-   Es esmu paēdis, Zets atbildēja un tūdaļ pasmai­dīja. Grāmatas! viņš to teica tā, it kā mācību grāma­tas būtu kāds sevišķs retums.

-  Ķīmijas grāmata ir somā. Tu tur tiešām ko sajēdz? Toma ēstgriba tomēr bija lielāka par vēlmi izdzirdēt atbildi.

Māte sabāra Tomu par to, ka viņš ir ļāvis ciemiņam nenākt vakariņās, un jau gribēja pati vēlreiz pasaukt puišeli, bet Toms palūdza, lai māte Zetu netraucē.

-    Kā viņu sauc? pārprasīja māte. Zets? Ir gan vārdi! Kas tā par māti, kura…

-   Mamm! lūdzoši izdvesa Toms.

Viņš jau gribēja palielīties, ka tur, kur dzīvo Zets, nav pat skolu, kad laikus atjēdzās.

Kad Toms, paēdis vakariņas, atgriezās savā istabiņā, Zets nupat beidza pārlapot ķīmijas mācību grāmatu. Viņš to darīja ļoti ātri un, kā šķita Tomam, pat neieska­tījās rakstītajā.

-   Ir dažas kļūdas, bilda Zets. Es domāju, ka to būs vairāk…

Toms nodomāja, ka Zets atradis kādu drukas kļūdu. Ir gan perfektais!

-   Es tev nepateicu, kurš paragrāfs man jāmācās, Toms atzina savu aizmāršību.

-   Tas nekas. Paskatīsimies visu no sākuma un pēc tam arī tālāk, līdz beigām.

-  No sākuma līdz beigām? Līdz grāmatas beigām?! Toms nespēja noticēt savām ausīm.

-   Te daudz nav. Tikai paši pamati.

Tomam bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir saticis nenor­mālo! Par to nevarēja būt ne vismazāko šaubu!

-   Sāksim? jautāja nenormālais, stindzinoši uzma­nīgi palūkodamies uz Tomu, laikam pētīdams, vai šis negrasās mukt.

Nezin kāpēc Tomam uznāca snaudiens. Kas nu par snaudienu! Toms jau bija aizmidzis, kājās stāvēdams! Vēl gan paguva "absolūti traumētajam" paziņot, ka vispirms mazliet nolikšoties slīpi.

-   Briesmīgi nāk miegs! Toms pats par to bija bez­gala izbrīnīts.

-  Jā. Viņš vēl paguva sadzirdēt Zeta teikto. Lai gan pilnīgi iespējams, ka nepaguva.

DIVPADSMITĀ NODAĻA Tēvs un māte nepārprotami "sagājuši sviestā"

Kad Toms pamodās, viņš saprata, ka Zets tomēr ir kaut ko iemācījies, jo, kad istabiņas durvis pavēra māte, Zets meloja!

-   Vai jūs jau izmācījāties? viņa pavaicāja.

-  Jā, Toma mātei acīs skatīdamies, Zets nekaunīgi muldēja!

Toms par to viņam bija pateicīgs, jo, par rītdienu domājot, tūdaļ iesāpējās pakausis, abas ausis un krei­sās kājas ceļgals, kuru viņš pirms gada bija pamatīgi sasitis.

-   Vai Zets dzīvo tālu? pavaicāja māte.

-   Tālu, Tomam bija patīkami nemelot.

-   Tad lai paliek pie mums pa nakti. Ja tikai vecāki neuztrauksies.

Zets neko neteica.

-   Ja gribat, varat paskatīties televizoru. Tas bija ļoti laipni no mātes puses. Lai gan viņa patlaban ska­tījās kaut kādu pastulbu komēdiju. Turklāt tas bija seriāls.

-   Labprāt! apgalvoja Zets.

Tomam nekas cits neatlika, kā neatgriezeniski iz­niekot gandrīz veselu sava mūža pusstundu. Viņš pat pabrīnījās par Zetu, kurš vairākas minūtes skatījās televizora ekrānā ar neviltotu interesi.

Bet tad, par laimi, pārradās tēvs. Tiesa, neviena ne­gaidīts un diezgan krietni iereibis. Uz nakti aizslēgtās ārdurvis viņš atslēdza pats, bet tālāk par priekšnamu netika, jo tūdaļ kaut kas gāzās, kaut kas briesmīgi rībēja un kaut kas arī plīsa. Māte izsteidzās gaitenītī, lai pati savām acīm pārliecinātos par postījumiem. Arī Toms nespēja mierīgi palikt istabā.

-  Atkal! iekliedzās māte, taču nezin kāpēc neturpi­nāja.

Tēvs bija apsēdies uz grīdas, novilcis kurpes un ar abām rokām centās saslaucīt zemes pikucīšus, kas bija izbiruši no kurpju zoļu rieviņām.