Nirējs

-   Ko tu tagad dari? māte gandrīz šaušalīgi mierīgi pajautāja.

-   Pienesu mēslus, skumji un ar lielu vainas sajūtu noteica tēvs. Tev atkal jāmazgā.

-   Kaut ko ēdīsi? vēl mierīgāk vaicāja māte.

-   Jā, atbildēja tēvs. Šodien tikai brokastoju.

-   Kāpēc tā? vaicāja māte. Nebija naudas?

-   Bija, atbildēja tēvs. Negribēju tērēt. Nesanāca.

-   Tas nekas, atbildēja māte. Visu nodzēri?

-   Visu ne, apgalvoja tēvs. Pusi.

-   Kam tu šoreiz izmaksāji?

-   Visiem, teica tēvs. Tu nedusmojies?

-   Kāpēc lai es dusmotos? vaicāja māte. Tev taču ir grūti. Tu nevari atrast darbu, kas tev patīk. Es vien­mēr kurnu kā tāds rūgumpods.

-   Es negribēju piedzerties! gandrīz raudot apgal­voja tēvs.

-   Ticu, silti teica māte. Citreiz nepiedzersies.

Toms domāja, ka vismaz jūk prātā.

-   Un tagad, pieslējies kājās un izvilcis no kabatas pustukšu brendija pudeli, sacīja tēvs. Tagad to visu izlej izlietnē!

-  Tev otrā kabatā ir vēl viena pudele, bez jebkādām aizdomām teica māte.

-   Zinu, atbildēja tēvs. Tā ir pilna.

-  Vai to arī izliet izlietnē vai kur citur? mīļi apvai­cājās māmiņa.

-   Lej! asarām acīs apgalvoja tēvs. Kur gribi!…

-   Tēti! iesaucās māte.

-   Māt! neatpalika tētis.

Tomaprāt, abi bija "sagājuši pilnīgā sviestā". Par laimi, Zets to neredzēja. Tā Tomam šķita. 66

TRISPADSMITA NODAĻA Brīdinājums

Naktī Toms redzēja sapni. Protams, stulbu! Sākumā ķīmijas skolotāja tupēja mēģenē. Vai nu skolotāja bija kļuvusi ļoti maziņa, vai arī mēģene milzīga. Tad pēkšņi skolotāja stāvēja uz galda, ļoti centīgi vēcināja rokas un mēģināja palēkties. Katru skolotājas palēcienu pa­vadīja skolēnu ovācijas. Tikai Rūta nepiedalījās. Viņa stāvēja malā un skatījās uz Tomu. Viņas apģērbs bija ļoti gaisīgs, bet tumšajos matos liels, košs zieds. Kā polinēzietei.

Skolotāja vairs negribēja lēkāt. Tad kāds klasesbiedrs ar baltu parūku galvā viņai piedraudēja. Parūka bija ar bizi.

-   Es domāju, ka būs jāpaaicina direktore! skolnieks teica.

Skolotāja atkal palēcās.

-    Labāk izsauksim uz skolu vecākus! iespiedzās vistrulākā meitene.

-    Neko jūs man nepadarīsiet! skolotāja atņirdza zobus un parādīja mēli.

Tad viņa savēcināja rokas un izlidoja pa atvērto logu.

-   Aizmuka! iebrēcās kāds skolnieks.

-    Nekas! mierināja cits. Sīkie viņu notrieks ar

kakenēm!

*

-   Kurš atvēra logu?! vēl kāds iesaucās.

Visi paskatījās uz Rūtu un Tomu.

-  Es domāju, ka viņi abi jāsūta uz neapdzīvotu salu! sacīja skolnieks ar parūku galvā un daudznozīmīgi pie­miedza ar aci.

Toms jau labprāt gribēja noskatīties, kas notiks uz salas, kad atskanēja zvans un visi metās ārā pa durvīm.

-  Mosties! Toms dzirdēja mātes balsi. Jums abiem laiks doties uz skolu!

Zets atteicās arī no brokastīm.

-    Paldies. Es brokastis nekad neēdu. Viņš izska­tījās mazliet neizgulējies.

-    Kā var neēst brokastis? brīnījās māte. Tā taču var samaitāt kuņģi?! tomēr viņa nebija pārāk uzstā­jīga.

Skita, ka vina ir kaut kādā zinā citāda, ne tāda kā parasti.

Tētis vēl nebija pamodies. Un bija saprotams, kāpēc. Uz darbu, kas viņam nepatika, bija jābrauc tikai pēc vairākām dienām, jo tam cilvēkam, kuram viņi tagad cēla nelielu trīsstāvu mājiņu tāpēc, ka viņš bija depu­tāts, nemaz nebija naudas, ko samaksāt strādniekiem par darbu. To visu pie brokastu galda izstāstīja mā­miņa. Viņa bija kļuvusi neparasti runīga. Un brīžam pat pasmaidīja, kas šķita vēl neparastāk.

Pieceļoties no galda, Toms mātei palūdza kādu desas ādiņu, ko iedot Fedjas kucītei. Māte ledusskapja saldē­tavā atrada divas sasalušas cūkas ribiņas, nošņāpa maz­liet desas un vēl piedevām trešdaļu gurķa. Un nemaz nebrīnījās, ka Zetam nav somas ar mācību grāmatām.

Kucīte centās aristokrātiski apslēpt savu pateicību, taču astes galiņš viņu tomēr mazliet nodeva. Vispirms viņa nesteidzīgi ķērās pie desas, taču Toms zināja, ka arī svaigais gurķis vēlāk tiks notiesāts. Tuvākajā ap­kārtnē nevienam nebija noslēpums, ka Fedjas kucīte 68 bija daļēja veģetāriete. Vai nu pārāk bieža bada, vai personības meklējumu dēļ.

-  Tu vēl atnāksi? vaicāja Toms, izejot pa vārtiņiem.

-   Jā, atbildēja Zets. Būšu tepat tuvumā. Šķita, ka viņš tomēr ir par kaut ko noraizējies. Es tevi maz­liet pavadīšu.

Droši vien līdz Rūtas mājai Toms nodomāja. Ja jau Zets pazīst Rūtas vecmāmiņu, tad viņš pazīst arī Rūtu! Tomam tā kā iesmeldzās pakrūtē. Interesanti, ko Rūtas vecmāmiņa var darīt? Viņa taču ir pusakla! Varbūt adīt?

-   Viņas ķermenis tagad guļ. Strādā tikai… smadze­nes, pavisam negaidīti un neizprotami pavēstīja Zets. Viņa man palīdz.

-   Rūtas vecmāmiņa? Toms jutās stulbi.

-   Pēc skolas nekur neej. Es vēl nevaru izkontrolēt lielāku attālumu, kā pašu par sevi saprotamu pazi­ņoja Zets. Un, uzmanīgi palūkojies uz Tomu, paklusi piebilda: Tas akmens, kas vakar novēlās. Tas neiz­kustējās nejauši…

Toms juta, ka visu viņa ķermeni atkal pārņem saltas tirpas.

-   Nebaidies, teica Zets. Tikai esi uzmanīgs. Tad nekas slikts nenotiks. Un vēl pēc mirkļa, kā šaubīda­mies, vai tas būtu jāsaka: -Viņš šonakt bija arī skolā. Bet nu ir projām…