Nirējs

-   Tā kā cilvēks! Ciris nepiekrita. Ka nav melnā burvja lūkotājs!

-   Lai tik panāk! sevi un pārējos drošināja lielākais puika. Dabūs ar rungu pa galvu!

-   Nozuda. Varbūt pura ļaužu? atkal minēja meitene.

-   Iesim tuvāk malai? jautāja Ciris.-  Vēl par agru. Vēl vecais ceļš nav atgājis no slīkšņas, atbildēja lielākais un sastinga.

Tūdaļ arī pārējie ieraudzīja divus vīrus, kuri, tagad nemaz neslēpdamies, centās piekļūt tuvāk pusaudžiem. Abi no ārienes šķita pašu ļaudis, taču viņu ieroči bija neredzēti tie pat nebija no bronzas. Visbaismīgākās tomēr bija viņu sejas pelēkas, iekritušām, nedzīvām acīm kā miroņiem.

-   Vaņģotāji! iesaucās mazākais puika, satverdams ērtāk pa metienam savu cirvīti.

Arī meitenei rokā jau pazibēja bronzas nazis. Tomēr cīnīties ar labi bruņotajiem dzelzsvīru sūtītajiem ķērā­jiem būtu bijis neprāts.

-   Atpakaļ, purā! iesaucās vecākais.

Arī dziļāk slīkšņā nebija kur paglābties, jo gūstītāji gandrīz tikpat plāni ģērbušies kā pusaudži nemaz nedomāja atpalikt. Un tomēr tā šobrīd bija vienīgā cerība, jo tūdaļ vēl tuvāk, gandrīz jau aizšķērsodams atkāpšanās ceļu, nemaz nebīdamies iekrist kādā akacī, pāri klajākai vietai šurp steidzās trešais gūstītājs.

-   Tur! īsi iekliedzās vecākais puika. Tur ir krū­mājs! Skrieniet! Es šim zvelšu!

Tiešām, izmukt no sadursmes ar vismaz vienu no gūstītājiem vairs nebija iespējams.

Un tad notika kas mīklains. Gaisā kaut kas īsi no­svilpa. Vistuvāk esošais gūstītājs pēkšņi apstājās un, izlaidis no rokām šķēpu, tvēra pie krūtīm, kurās nupat bija ieurbusies bulta. Bērni pat nepaguva īsti aptvert, kas notiek, kad cita bulta ķēra vēl vienu gūstītāju. Šim gan ar vienu bultu nepietika, un tāpēc viņš tūdaļ saņēma otru. Ar to bija diezgan. Tomēr šķita, ka trešo gūstītāju notiekošais nebiedē, viņš stūrgalvīgi turpi­nāja brist uz bērnu pusi. Viņa pelēkajā sejā nepakustē­jās ne vaibsts, bet acīs vīdēja bezcerīgs nolemtības tuk­šums. Uz ceturto bultu nebija ilgi jāgaida.

Kad pēc mirkļa atguvušies pusaudži gribēja ieraudzīt savu negaidīto glābēju vai glābējus, viņi tuvējā krūmājā nevienu dzīvu dvēseli neatrada. Tikai mazliet nomī­dītu sūnāju un tālāk šķietami neizbrienamu slīkšņu.

Nekas cits neatlika, kā atgriezties pa jau iemīto taku. Viens no gūstītājiem nupat pazuda akacī, bet tas, kuru bija ķērušas divas bultas, vēl smagi, ar gārdzieniem elpoja laikam bija ļoti stiprs vīrs. Kad pusaudži pie­nāca tuvāk, viņš pēdējiem spēkiem tvēra pēc ieroča, bet pieslieties kājās vairs nejaudāja.

-   Nesit! teica Ciris. Tas mums godu nedarīs.

Lielākais puika nolaida rungu. Cirim bija taisnība -

piebeigt pusdzīvu, zemē gulošu karotāju nebija goda lieta pat pusaudzim.

Un tad mirstošais ierunājās. Mūciet! Cik tālu spē­jat! viņš, atkrizdams uz muguras, gārdza. Sakiet visiem, lai mūk, kur acis rāda!

Tā vien šķita, ka līdz ar dzīvību nupatējo gūstītāju pamet arī ļaunā burvestība.

-   Pār mani viņiem vairs varas nav, mirstošais pat mēģināja iesmieties. Bet jums visiem drīz gals, ja nemuksiet! Pusaudžiem jau šķita, ka vīrs apklusis uz mūžu, kad viņš tomēr vēl ierunājās: Sakiet ardievas ļaudīm, ja satiksiet… Lai nepiemin ar ļaunu. Stiprā vīra acis pildījās asarām.

-   Kādu ļaužu esi? pavaicāja Čiris. Taču vīrs neat­bildēja. Tikai viņa dziestošajā skatienā vēl atspulgoja tīrs debesu zilums.

Trijotne mirkli nebilda ne vārda.

-   Gan purs viņu paņems. Kā jau daudzus ņēmis, kā mierinot kādu, teica meitene.

Un tad Čiris klusi iesaucās: Lūkojiet! Un viņš norādīja uz nomesto bultu, ko nupatējam gūstītājam bija izdevies izraut no savas miesas. Tās uzgalis bija darināts no kaula!

-   Pura ļaudis! bija izbrīnīta pat meitene. Tātad vini tur vēl mīt! Uz salas!

-  Ko tu dari? Kam tev vajag? jautāja lielākais puika, kad Čiris pacēla bultu.

-  Rādīsim ļaudīm, kad pāriesim. Redzēs, ko viņi teiks. Un to kara cirvi ar derētu ņemt līdzi.

-   To gan derētu! piekrita lielākais. Laikam tīras dzelzs!

-   Ejam! mudināja meitene. Te nevar palikt!

-    Tam otram ar! Tam šķēps! sauca vasarraibumainais.

-    Paņemšu! Čiris ātri atbildēja un aizlēkšoja pie otra nogalētā gūstītāja. Vai smags? Viņš pavaicāja, atgriezdamies ar šķēpu.

-  Tēva nava vieglāks. Paraustīja plecus vasarraibumainis, cilādams svešo kara cirvi.

-  Ejam! atkārtoja meitene. Ja te kāds nāks, mums dzīs pēdas!

-   Šķēpam ar gals no dzelzs! bilda Čiris, jau briz­dams uz priekšu pa zvēru iemīto, gandrīz neredzamo taku. Varbūt tas kož pušu viņu cietos kreklus, viņš minēja.

-  Ko tas līdz, ja aiz dzelžu krekliem pašu ļaužu miesa, kaut noburta! skumji bilda meitene.

-   Dzelzsgalvas nav mūsu ļaužu! iebilda jaunā cirvja guvējs. Ja tie maz cilvēki!

-    Kā tu zini? meitene pavaicāja. Vai tos kāds ķēris? Vai bez dzelzs cepurēm redzējis?

-   Rū taisnība, ierunājās Ciris, ar jauniegūtā šķēpa galu taustīdams iespējamo takas turpinājumu. Te kautiņš maz līdz.

-   Ko tad? Tik mukt un mukt? Un slēpties mežos un pūros? vasarraibumainais negribēja un nespēja pie­krist. Ir tur drīz nebūs glābiņa! viņš iesaucās izmi­sīgās dusmās.