Nirējs

Tagad visi trīs bija izlīduši no krūmāja, un nu varēja manīt arī pusaudžu trūcīgo apģērbu kādus pirmajā mirklī nenosakāmus, pelēkus kankarus. Mazāk pinkai­najam tikai gurnu apsējs, toties pie sāniem divi nelieli, prasmīgi apdarināti krama metamie cirvīši. Vasarraibumainajam apaļvaidzim, kurš bija visgarākais no trijotnes, rokās paprāva runga. Pat meitenei savs iero­cis tēva dāvināts, labi trīts bronzas nazis.

Uz dūksnāja pusi viņi skrēja nesarunādamies, ik pa brīdim slēpdamies brikšņos. Nu jau kļuva staignāks te varēja pat nedaudz atvilkt elpu.

-   Ko šie tā dirba? nespēja rimties rungas stiepējs.

-   Kā apsviluši!

-   Neba no laba, bilda meitene.

-  Neba no laba, tūlīt piekrita cirvīša īpašnieks. Vai tu šos tā īsti matīji?

-   Ejam! Te vēl nav droši!

Trijotne devās arvien dziļāk tīrelī.

-   Cieti krekli. Bronza tā nav, ierunājās garākais.

-   Dzelzs! Kā šo galvas! drūmi bilda mazākais. Kā tādus var veikt? Ne bulta ņem, ne ciris!

-    Kur nu ar tavu cirīti! nicīgi atcirta garākais.

-   Tavs pat veca buļļa ādu neņemtu cauri! Tur vajag lielo bronzas! Un niknu vīru! Kas sīvi cērt. Kā mans tēvs!

-   Tavs? Vai mans tēvs necērt gana sīvi? Izgad pār­cirta pilnu lāci, kad tas mežā uzkrita!

-   Kam ceļat naidu kā negudri? abus strīdniekus pārtrauca meitene. Vai nepīsim lūkus? Drīz nevarēs pabrist!

-   Nepīsim, īsi attrauca garākais. Dziļāk ne, bri­dīsim gar malu.

-   Bīsties pura ļaužu? neatlaidās Čiris.

-    Kā man bīties? Vai šos kāds matījis? Tik vecas pasakas!

-   Vai kā tīrs ūdens un sala pura viņā malā? mazā­kais nespēja rimties.

-   Sala?! izsmējīgi noraidoši iesaucās vasarraibumainais. Kurš tur bijis?

-   Cirim tiesa. Vecāmāte reiz teica, ka izsenos laikos arī no šās puses zinis ar viegli dobtu vienkoci varēts tur aizirt. Nu nē. Nu viss ciet aizvilcies, pavēstīja meitene.

-   Un tur mita cilvēki? brīnījās puika.

-   Varbūt vēl tagad ir, atbildēja meitene.

-   Tādi paši kā mēs? vasarraibumainais vēl nebija noticējis.

-   Nē. Runāja pavisam citā mēlē. Un viņiem bija viss no kaula. Šķēpu un bultu gali. Āķi un atskarpes.

-  E! nicīgi novilka garākais puika. Pat ne akmins! No kurienes te tādi uzradās?

-   Ne viņi mēs esam atnācēji, teica meitene.

-   Mēs?! nu pārsteigts bija arī otrs puika.

-  Vecāmāte stāstīja, ka mēs visi pavisam senos laikos esot mituši tāltālās zemēs. Bet tas bijis tik sen, ka pat vecāmāte neatminas, kur!

-   Un tagad še nez no kurienes atnākuši dzelzsgalvas, drūmi noteica cirvīša nēsātājs. Un grib mūs padzīt no šīs zemes! Vai paverdzināt!

-   Nebūs tā! gandrīz ar asarām acīs nikni atcirta garākais puika. Nebūs! Kad mūsu tēvi sāks šos ka­pāt! Taču viņa aizlauztajā pusaudža balsī drīzāk skanēja izmisīga vēlēšanās, ne pārliecība.

-   Ar cilvēku var cīkstēties. Bet ar dzelzsgalvu, kurš pat nelaiž tevi klāt jau no tāluma nogalē. Kā tu ar tādu kausies? mazākais bija skaidrāku galvu. Un bultas pret šo lūst kā salmi!

-   Arī vini ir cilvēki, klusāk bilda meitene.

-    Cilvēki?! neticēdams iesaucās mazākais puika.

-   Bet viņu vadis jods vai burvju burvis! Pret ko pat mūsu krīvu krīvs ir gauds…

-  Nesaki vis, paklusi pārtrauca meitene. Tu daudz kā nezini…

-   Tu zini? vēl klusāk jautāja Čiris. Arī otrs puika saausījās.

-   Neba daudz, atbildēja meitene un aprāvās. To pašu nedrīkstu teikt.

-  Pat mums nedrīksti? vasarraibumainais bija vai­rāk izbrīnīts, ne apvainojies.

-   Pat jums, meitene turpināja. Vai tad nezini, ko svešo vadis iespēj? Viņš nobur katru gūstīto, un tie viņam kalpo kā lapsu suņi! Un stāsta visu, ko zina! Pat ko jau aizmirsuši!

-   Jods viņš ir! klusi iesaucās mazākais puika.

-   Es… Ja mani… Es nekalpotu! savu rungu stin­grāk satvēra lielākais puika.

-   Sagūstīti pat visniknākie vīri drīz viņam klausa kā mazi jēriņi, atbildēja meitene un vēl klusāk piebilda:

-   Un vairs nepazīst savējos.

-   Nemaz nepazīst?! pārsteigts bija pat Čiris.

-    Nemaz! Liela daļa viņa karakalpu ir mūsu pašu ļaužu! Varbūt pat radu! Arī citi kaut kur gūstīti un apburti un par mūsu kāvējiem vesti ne no pašu prāta!

-    Bet tad jau manu tēvu var galēt paša brālis?! iesaucās lielākais puika.

-   Var, skumji atbildēja meitene. Un ir jau vietas, kur tā bijis. Nevajag pat dzelzsgalvju.

Šī ziņa bija tik satriecoša, ka labu brīdi trijotne brida klusējot. Neciešami tvanoja sausākās vietās augošie vaivarāji.

-Ja varētu iekļūt pie šiem aiz akminu krāvumiem, -

pēkšņi ierunājās Ciris.

-   Ko tu tur meklētu? Galu? nicīgi atcirta vasarraibumainais.

-   Izlikties par savaņģoto un jau apburto, Ciris prā­toja, neņemot vērā biedra nupat teikto. Visu izzināt!

-   Ir jau mēģināts, klusi bilda meitene.

-   Ir jau?! iesaucās Ciris.

-  Ai! Ir to es jums nedrīkstēju sacīt! Mirkli domājusi, meitene tomēr turpināja: Ne visi gūstītie ir apburti. Tikai karakalpi. Kuri strādā pils sētā tie vēl paši. Arī pils pagrabos dzītie. Laikam visus nevar tik ātri no­burt! Un tad tie nav gana labi strādātāji.

-   Bet gana labi kāvēji! drūmi piekrita rungas stie­pējs.

-   Skat! Tur kas kustēja?! ātri pārtrauca Ciris.

-   Kāds meža zvērs? paklusi minēja meitene.