Nirējs

Patiesi! Vēl no krūmāja izlīst nepaguvušie pusaudži ieraudzīja ko neizprotamu nupatējie naida nesēji, daļa no kuriem jau zuda aiz mežmalas pauguriem, nu atkal parādījās, taču šoreiz nevis nākot uzbrukumā, bet gan kā kāpdamies atpakaļ, kā ar lielu pretspēku saskrējušies. Nebija ilgi jāgaida, līdz ieraudzīja arī tos, kuri stājušies ceļā vēl ne tuvu nesakautajam karinieku baram. Ja apmetnes aizstāvjiem cīņas spars bija izmi­suma dots, tad šie, kaut arī skaitā ne pārāki, bija labi bruņoti un ar apbrīnojamu kaujas prasmi, kāda šajā pusē nebija manīta! Ko nepaveica ašie bultinieki, to līdz galam noveda citi, durdami un kapādami kā ne­gudri. Tūdaļ bija nomanāms, ka viņu galvenais mērķis nav vis parastie, truli neveiklie karinieki, bet gan dzelzsgalvas. Ja kājniekus ķēra vieglās bultas, kas pat lielu daļu vīru nenogalēja, tad smagajiem jātniekiem bija pietaupīts kas cits. Laikam jau nepazīstamie palīgā nācēji zināja dzelzsgalvju zibens spēku un gluži tuvumā viņus nelaida, bet sagaidīja ar lielām un smagām strē­lēm, kuras palaida visspēcīgākie bultinieki.

Un tad notika kas vēl negaidītāks jo vairāk dzelzsvīru krita no saviem rumakiem, jo mazāk pretojās kāj­nieki viņi bariem stājās un meta zemē ieročus, citi pat no mugurpuses centās uzbrukt vēl cīnīties spējīga­jiem dzelzsgalvām, rāva tos no zirgiem, sita un kapāja! Tikai daži paguva aizmukt un līdz ar viņiem bariņš kājnieku.

Svešie ielenca palicējus, bet gluži klāt viņiem negāja, ļāva atgūties un, cik no tālienes noprotams, lika palī­dzēt ievainotajiem. Tad dzina viņus lejā uz apmetnes pusi, ļaudami ņemt līdzi iet nespējīgos.

Laikam jau nupat notikusī sadursme nebija no ap­metnes redzama, tāpēc, atkal ieraugot uzbrucējus, daudzu sirdis nodrebēja. Reti kurš ticēja, ka iepriek­šējā cīniņa beigās notikušais brīnums varētu atkārto­ties. Taču kāds pamanīja, ka naida nesēju vidū nav dzelzsgalvju. Vēl tuvāk pieejot, ieraudzīja, ka daudziem uzbrucējiem nemaz nav ieroču, bet citi nes ievainotos! Pamanīja arī pavisam svešos karotājus gandrīz ciešā, vienotā ierindā sekojam sakautajiem. Vēl jau kāds ne­ticēja, vēl jau dažs uzvilka stiegru, domādams, ka tā kara viltība, bet, jau tuvumā ieraugot vienu apmulsu­šās, citu mulsi smaidošās vai asaru slacītās sejas, nolaida stopu. Bija noticis vēl viens brīnums, varbūt lielāks par pirmītējo.

Ļaudis! ceļos nometies, caur asarām iesaucās bijušais uzbrucējs. Piedodiet! Piedodiet mums, ja varat!

Kāds salinieks viņu pazina. Vēl dažs labs bija brīvē redzēts un jau pazīts. Nu ceļos nometās lielākā daļa pelēksejaino vīru. Mirklī iestājās klusums. Tad ierunā­jās kāds no svešajiem kariniekiem. Viņa valoda gan nebija gluži šīs cilts, bet tajā varēja jaust tuvākus vai tālākus radus vai tādu kā pagājības atblāzmu.

-   Vīri! viņa citreiz skanīgā, cīņu biedriem pavēlēt radusī balss pret paša gribu nodrebēja un aizlūza. Ne viņu sirdīs naidi. Staltais, jaunais karinieks tūdaļ saņēmās. Bet viņu prātus grauza ļauns tārps, kuru nu padzinām!

Nezin kādēļ, ieraugot un vēl jo vairāk izdzirdot šo brašo, svešo karinieku, Rūtai gandrīz sametās tumšs gar acīm, bet ķermeni drebināja te karstas, te saltas trīsas. Kaut kas tik mīļš un tuvs, tik pazīstams jautās viņa balsī, acu skatienā, visā viņa vingrajā, karu takas mīt radušajā stāvā, ka Rūta ar skubu būtu viņam lido­jusi pretī, ja tikai būtu spārni, ja vismaz kājas spētu nest!

-    Kas tu esi, svešiniek? Tu un tavi ļaudis? dobji vaicāja kāds plecīgs vīrs ar sirmiem pavedieniem kup­lajā bārdā. Tava valoda izsenis nāk, it kā ne mūsu krīvu krīvs, bet tu vēl pirms viņa būtu baltinbalta laika skarts.

-   Es jūsu, paklusi bilda jaunais karinieks. Bet mani ļaudis, viņš silti un lepni atskatījās uz saviem vīriem, gan senas radu cilts, gan tādi, kas ziemzemju pusē aiz lielajiem pūriem un vēl tālāk senlaikus mīt. Gan tiem cita valoda, bet sirds tikpat droša, lai svešo, melno laika klejoni nīstu, tam pretī stātos!

Jā, nu varēja noģist, ka jaunā karinieku valdoņa draudze nevaid vienas tautas, bet tik to kopīgais likte­nis un mērķis viņus vairāk kā par brāļiem cēlis. Gana kauju un klīdumu sijāti un rūdīti, tie nu bija kā vienas dūres pirksti, kopā lipuši, par sevi daudz pulkākus ba­rus pārmākt un sodīt spējīgi, kā nupat tos dažs, vēl krūmos tupēdams, redzēja veicam.

-   Bet nu steidzat gan savējiem līdzēt, gan ļaujat arī šiem nelaimīgajiem, pret pašu gribu gājušajiem aiz­kautās dzīvības glābt, jauneklis centās ātrāk beigt sarunu. Gan tās drīz vēl noderēs.

-    Kā zināji talkā nākt, kā mūs uzgāji? plecīgais bārdainis tomēr nerimās.

Un tad Rūtas sirds gandrīz stāja pukstēt!

-  Teicu jau jūsu cilts, ne svešs, jau stingrāk atcirta prasmīgo karinieku valdonis. Un gandrīz vai jautri, šķelmīgi iesmiedamies piebilda: Raug, lai to apliecina mana māšele, kura tur, tajā krūmu briksnājā, tup!

trīsdesmit septītā nodaļa Zvērs