Nirējs

"Vai tad svešais puišelis pazīst šo malu?" nodomāja stipro karinieku vadis, tomēr neko nevaicāja. "Gan viņš zina, ko dara," Rūtas brālis nosprieda.

Arī vīri steidzās apslēpt izbrīnu tādam sīkaļam, turklāt vienam un bez ieročiem pat rimtākos laikos nebija droši kur doties.

Kā tērces un strautiņi beigās satek zemākā vietā, lai saplūstu kopējā lielākā straumē vai ezerā, tā arī gājēji drīz nebija tālu cits no cita. Visas takas labi zinādami un jaunības pārgalvībā necik daudz neslēpdamies, Madis ar saviem līdzibiedriem jau pirms dienas vidus uzgāja un panāca Rūtas brāļa sūros kariniekus. Kā par viņu gauso gājumu pazobodamies, gribēja šos apiet, aizsteigties priekšā, taču laikam jau sen bija pamanīti un tūdaļ dabūja trūkties, jo no visām pusēm tika lenkti kā tādi naidu nesēji. Dažs patiesi nobijās, jo lencēji ne 180 par mata tiesu neatšķīrās no ļaunā valdoņa karakal­piem un viņa dzelzsgalvjiem!

Un tikai pēc mirkļa viens no dzelzsgalvjiem pacēla cieto sejsargu.

-    Ko niekojaties? Rūtas brālis bilda kā negribot, tā, ka Madis no kauna nosarka gan savu līdzibiedru, gan Rūtas priekšā. Savā vēl nenotikušās uzvaras priekā viņi tiešām bija rīkojušies aplam muļķīgi. Gribēja vēl pavaicāt par mucējiem vai tie panākti, vai kauti, bet neuzdrīkstējās.

-  Mucēji iet pa priekšu, kā Mada domas uzminējis, atbildēja Rūtas brālis. Tāpēc nesteidzamies.

Un šajā mirklī Madis jutās bezgala pateicīgs Rūtas brālim, ka tas viņu neizsmej, nepazemo, pat runā kā ar līdzīgu! Arī citi vīri taču pat nedomāja smieties! Pēkšņi tik skaidri kā vēl nekad mūžā Madis apzinājās vienu, pašu galveno sasniedzamo censties reiz kļūt tādam kā Rūtas brālis, vismaz kā viņa kara biedri, būt par vienu no viņiem!

-   Eita aiz mums, īsi piebilda vadis.

Taču tagad kādā citā modās bažas un nemiers. Toms vismaz ar skatienu meklēja Zetu un nespēja viņu atrast.

-   Kur ir Zets?! beidzot iesaucās puišelis.

-   Viņam savs gājums, tik vien dabūja dzirdēt no cita laika nākušais.

Ar katru sava saprāta šūniņu Toms juta, ka notiek kas nepareizs, nelabojams! Vai tad viņa laika Rūtas vecāmāte neteica, ka viņam ir jāpalīdz Zetam?! Tātad viņiem visur jābūt kopā, vismaz tuvumā! Jāpalīdz? Kā tad viņš varētu palīdzēt? Un tomēr… Vai viss, kas kopš Zeta ierašanās ar viņu ir noticis, nelīdzinās sapnim? Ļoti dīvainam sapnim, kurā tomēr ne viss notiekošais pakļāvies paša sapņa neizprotamajiem likumiem. Jā, Zets ir spējīgs paredzēt un mainīt cilvēku rīcību, taču tas, kas notika pie senās ezersalas apmetnes… Vai tas bija Zets, kas mainīja notikumu gaitu? Kāpēc viss, ko redzēja Toms, tik ļoti līdzinājās tam, ko viņš iedomā­jies, ko grib redzēt?! Vai Zets savā rīcībā akli vadījās no Toma iedomām? Vai arī Toma iedomas realizējās bez Zeta palīdzības? Un, ja tā, tad kāpēc tā notika? Kāpēc varēja notikt?! Toms tūdaļ pavisam muļķīgā veidā do­mās mēģināja paklupināt Ciri, taču pat tāds sīkums viņam neizdevās. Ciris, kā šķita Tomam, gan tā jocīgi atskatījās, kā sacīdams: "Ko tu blenz?" Nē, tas viss bija muļķības! Toms nolēma par to nedomāt. Citādi jau tiešām varēja sajukt prātā!

Sirmais reģis tika dzīts pa to pašu pazemes gaiteni, pa kuru nesen tika dzīta un pēcāk gandrīz bez dzīvības nesta aklā zintniece. Tos pašus gludos un aukstos smilšu apkaisītos akmeņus viņš mina, pret tiem pašiem kāpieniem klupa un ceļgalus līdz asinīm brāza. Un tie paši nodevēji viņu svīzdami bikstīja un trenca. Node­vēji, ne svešā ļaunuma apmātie. Bet vai tad savas cilts nodevība nav visļaunākajai apmātībai rada?

Viņš jauta, ka te ir gājusi viņa māsa, taču kas cits sirmajam reģim nedeva mieru. Pārāk tuvu jauno mūru pamatiem nākusi aizsaules laiku eja. Pārāk stipri tā saredzama tiem, kuri spējīgi saredzēt… Tas otrs, tas to 182 varēja zīt. Varbūt ir nākamību redzēt. Ja tā, tad viņš pats Zetu raidījis lamatās, viņš, vecais, iedomīgais ne­jēga! Tad nava glābiņa! Jo tikai kopā nākušiem būtu cerība pretī stāt…

četrdesmitā nodaļa Pazemē