Nirējs

-   Muļķi! Vai neredzi vedam vaņģotos, un arī paši ne bez vainām! iesaucās dzelzsgalvis, nu jau pacēlis 186 sejsargu. Ja kavēs dēļ kāds zaudēs dzīvību, es pats tevi nožņaugšu!

Vārtiem tuvojās vēl daži desmiti vīru, kā redzams, smagi kulti, daudzi tik ar nešanu tika uz priekšu. Citi pat bez ieročiem. Vārtu sargātājus sāka mākt šaubas. Kamēr pados ziņu valdonim, kamēr tā nāks atpakaļ, tikām var sanākt nelāgi. Viens dzelzsgalvis varbūt jau pagalam, bet vainu liks uz sargu tūļīgumu!

-   Kas tur notiek? vaicāja no klāt pienākušo bara. Zinātājs būtu droši teicis, ka tā Mada balss. Kāpēc nelaiž? Mums četri mirēji!

-   Prātu izkūkojuši! niknumā grieza zobus dzelzs­galvis. Aitasgalvas! viņš atkal uzkliedza sargiem. Tas viens zina, kāpēc tikām pie ezera kauti! Bet ar nava ilgs dzīvotājs! dzelzsgalvis norādīja uz pagalam "sakropļoto" Tomu un viņam līdzās "visas acis izraudājušo māsiņu". Valdonis jūs visus pakārs, ja netiksim iekšā!

-  Tie, kuri nesami, tos celiet! Citi lai gaida! beidzot nedroši izlēma sargu vecākais.

-   Un mums ko graužamu! iesaucās Madis.

-   Pašiem nav! kā jau savējam atcirta no vārtaugšas.

Viltība izdevās. Gan nesēji, gan šķietamie ievainotie

un mirēji, vārtiem paceļoties, tūdaļ metās negantā uz­brukumā. Taču, pirms kāds ko apjēdza, pirms no citām mūru vietām devās palīgā, no tuvākā meža stūra, pat gluži kā no zemes izlīdis, pa augšup rautajiem vārtiem iekšā drāzās daudz lielāks karinieku pulks!

Negaidītā un pārdrošā uzbrukuma apstulboti, ļaunā valdoņa karakalpi pat īsti nepretojās, lai gan skaita ziņā bija pārāki par uzbrucējiem. Gan Rūtas brālis, gan Madis tikai īsu mirkli spēja saskatīt Rūtu un Tomu, tad viņi abi bija pazuduši kautiņa jūklī un tumsā.

četrdesmit trešā nodaļa Strupceļš

Zets vairs neapstājās pie katras uzietās, gaismu iz­starojošās zīmes. Nejau no aukstuma viņš drebēja, bet gan no apziņas, ka beidzot sastapies ar svešu, pat par viņa civilizāciju daudz pārāku saprātu, tā aizlaiku klātesmi uz Zemes! Viņš atcerējās, ka šī vieta pie tagadējās Baltijas jūras un vēl arī Grenlande bija pirmie saus­zemes pleķīši Zemes mūžīgajā okeānā. Vai tiešām gan gaitenis, gan zīmes ir nevis gadu tūkstošu, bet pat miljonu, daudzu miljonu gadu vecas?! Tas tiešām bija ļoti ciets iezis, kurā izkalta, izurbta, izveidota eja. Un arī tas vairs nespēja noturēt sev uzkrauto laika nastu. Daudzviet bija jātiek pāri nogruvumiem, bedrēm, pat veselu slāņu nobīdēm kādu senu tektonisku kustību lieciniecēm. Vietām Zeta virs galvas paceltā šķemba bija vienīgais nelielais gaismas avots, toties gandrīz mūžīgs un neiznīcināms!

Kas un kāpēc ir šo gaiteni veidojis, ko nozīmē šīs zīmes? Patiesībā tikai viena to Zets bija pamanījis. Vai jel kāds uz pasaules to zina, vai vairs uzzinās?

Vietām eja bija gandrīz līdz pusei pilna ar vēso ūdeni, un tad Zets ienira, ik pa brīdim apakšā saskatīdams pat lielākas spīdošās atlūzas par to, kuru nu vairs neiz188 laida no rokām, it kā tā būtu kļuvusi par viņa draugu un pavadoni šajā pazemes un laika bezdibenī.

Viņš pat nezināja, cik tālu un ilgi ir peldējis, bridis, rāpies, līdz eja beidzās! Tā atdūrās pret stāvu, necaursitamu un neapejamu klints bluķi! Līdz viduklim stā­vēdams ūdenī, Zets nobijās. Viņam bija tāda sajūta, ka ūdens nemitīgi ceļas. Paskatījies augšup, viņš ieraudzīja tukšumu! Augšā virs galvas nekā nebija, tikai melna, necaurredzama tumsa.

četrdesmit ceturtā nodaļa Nepazīstamais palīgs

Cīniņa karstumā bija pazuduši ne tikai Toms un Rūta. Ja kāds būtu meklējis, tad noteikti neatrastu arī Ciri un vasarraibumaino. Tomēr neviens no viņiem nebija paslēpies vai ielīdis kādā klusākā nostūrī. Visi četri, nelabi brēkdami, rokas vicinādami un pēc palī­dzības saukdami, skrēja pa pils pagalmu un tad pa pašu pili. Esot uzbrucis milzīgs lērums aizpura ļaužu, vēl arī citi karinieki no tuvienes un tālienes! Ielauzuši vār­tus, nežēlojot nevienu, pat ne bērnus!

Ieroči gan bija visiem četriem, tikai neviens pretī skrejošais karakalps neiedomājās pavaicāt, kam tie mūkošajiem vajadzīgi?

Pilī iekļuvuši, viņi meklēja eju lejup uz pagrabiem. Neatrastu, ja kāds nepalīdzētu. Kāds ļoti garš, nepatī­kama, drūma izskata vīrs ar drudžaini spīdošām, dziļi iekritušām acīm un melnu karinieku cepuri galvā. Pēkšņi viņš kā no zemes izauga pusaudžu priekšā un, pat nevaicāts, rādīja īsāko ceļu uz pazemi, it kā zinātu, kas šiem padomā. Taču, pagrabu visdziļākajā, viszemā­kajā daļā nonākuši, Rūta, Toms, Ciris un vasarraibumainais pēkšņi apjēdza, ka svešais, drūmais ceļabiedrs ir nozudis, izgaisis kā nebijis!

Tomēr pārdomām un secinājumiem neatlika laika!

-   Tur viņš ir, es zinu! klusi iesaucās Rūta, norādī­dama uz kādām viņas vien pamanītām durvīm.

Tikai krietni nopūloties, zēniem tās izdevās atdarīt, taču iekšā, tumsā neviena nemanīja. Un, tikai kad ap­rada acis, vispirms Rūta, tad arī pārējie ieraudzīja sirmo reģi. Viņš bija kaut kā savādi pieplacisjne zemes, pie­spiedis galvu pie klona un nekustējās. Šķita, ka vecais reģis ir miris.