Nirējs

-  Vīri padodas! Met zemē vāles un cirus! zaķa ļipa beidzot izdabūja.

-   Tad jau labi, ka met, valdnieks bija žēlīgs. Un I ikai tagad, kad viņa kalps nelabi nolamājās, saprata, ka metēji ir savējie. Ej nu viņus atšķir! Savējie, preti­nieki! Visi vienādi! Un diženais kā parasti kādu brīdi nolēma paklusēt, lai atkal, tautas pārstāvim dzirdot, netiktu nolamāts par muļķi un varbūt pat vēl nepieklā­jīgākā vārdā.

Klusēt nenācās ilgi, jo tūdaļ vajadzēja kliegt! Kliegt, cik tik jaudas, bet nevarēja! Lūpas un mēle gan centās veidot kaut kādus vārdus, bet ko tas līdz, ja pati skaņa ne par ko nenāca ārā! Un tā, nolādētā, nenāca laukā tādēļ, ka nabaga nelaimīgais valdnieks bija ieraudzījis rēgus! Patiesībā rēgs bija viens, bet tie citi, skaitā pieci, ar nevarēja būt labāki! Tas rēgs nāca no viņa laika pastalu valkātājs! Nabaga baznīcas kalpotājs viņu uz­reiz pazina! Viņš vismaz domās brēca, ka ne pie kā nav vainīgs! Ka īstais ļaundaris ir cits, taču nebija pārlie­cināts, vai tie tur viņā klausās.

Paldies Dievam, "tie tur" viņam nepievērsa uzma­nību, taču nu izrādījās, ka neklausa ne tikai mēle, bet arī kājas! Un tas sirmais, sasistais, vai tad viņam jau nebija jābūt beigtam?!

Un tad viņš izdzirda smieklus. Riebīgus! Tādus, ka asinis dzīslās sastinga un sirds sāka mest kūleņus! Tā gan bija, gan nebija viltus kalpa balss šī bija zemāka, dobjāka, kā no dziļas pazemes nākusi. Paša nelabā balss!

Un tu nāci mani veikt? Tu, knisli! skanēja no aizkapa.

Baznīcas kalpotājs vēroja, vai tūdaļ nesāksies kau­tiņš, lai laikus paspētu nostāties uzvarētāja pusē. Kaut tas būtu pats elles izdzimums! Viņam nepatika zau­dētāji. Taču nenotika nekas ievērības cienīgs. Tikai kāds no puišeļiem, tas nebija pastalnieks, izstiepa uz priekšu roku ar spīdošu akmens šķembu.

-   Ej iekšā, gandrīz mierīgi teica Toms.

Taču neviens nenāca. Ne pa durvīm, ne no citurienes. To kalpotājs zināja droši.

-  Ej iekšā! vēlreiz atkārtoja puišelis. Un viltus kalps pat nepaguva nolamāties, kad akmens Toma rokā pēkšņi bija kļuvis ugunīgi sarkans kā nokaitētas dzelzs pikucis. Tikai uz mirkli un tūdaļ izdzisa, it kā sarāvās, savilkās apaļumā, kā sevī ko sagrābis, lai nekad vairs neatdotu.

Tikai divi īsu mirkli redzēja zvēruToms un sirmais reģis, arī pat Zets ne. Tomēr pat bijušais dižvaldnieks saprata, ka viss ir beidzies. Gandrīz viss, jo, lai gan zaudējis nupatējo vari, viltus kalps nebija zau­dējis savu ļauno iedabu. Viņš pagrāba tuvumā pieslieto ieroci, taču, Cira acīgi vērots, nepaguva to likt lietā. Jau tajā pašā mirklī puišeļa mestais cirītis viņam liedza to darīt. Smagi ievainots, viltus kalps likās projām pils dziļumos. Būtu jau viņam metušies pakaļ, pat baznīcas kalpotājs beidzot iebrēcās, ka šitāds jānosit pavisam, tacu vecais reģis visus atturēja.

-   Lai iet. Te ar paliks, viņš teica. Mums vairs nav vaļas.

Tiešām, pils pamati atkal nodrebēja, vēstīdami, ka tai vairs nebūs ilgs mūžs. Šurp jau steidzās Rūtas brālis un Madis, cerēdami palīdzēt, taču tagad visi metās projām, laukā no grūstošajiem mūriem. Un tiešām bija pats beidzamais brīdis, lai glābtos! Laba daļa pils 200 jau bija iegāzusies, iebrukuši it kā jau iepriekš tam paredzētajā tukšumā, bezdibenī, kurā nu pazuda Toma aizmestā, mirdzumu zaudējusī akmens šķemba…

četrdesmit astotā nodaļa Šķiršanās

Stāvot tuvumā esošajā uzkalniņā, bija grūti noticēt redzamajam. Vēl šonakt, kā visiem šķita, gandrīz ne­ieņemamā, tuvākai un tālākai apkārtnei par ļaunu biedu kļuvusī pils nu bija uz laiku laikiem zudusi. Vēl īsti neatnākušās dienas rīta dūmakā bija saskatāms tikai liels un dziļš, upes varenās straumes izrauts, izgrauzts līcis.

Dzīve pamazām atguva ierasto gaitu un ritējumu. Daudzi jau bija metušies uz māju pusi, lai visattālākajās vietās nestu tik neticamo prieka vēsti. Citi gan vēl lī­dzēja ievainotajiem.

Arī Rūta, apkopusi kāda karinieka vainas, piecēlās, lai piebiedrotos nupat pamanītajiem, netālu sēdošajiem Zetam un Tomam. Viņai bija tik daudz, ko teikt šiem tālajiem atnācējiem! Tikai nezināja vārdus, ar kādiem to visu pasacīt.

-   Neej vēl, paklusi bilda reģis. Lai viņi pair vieni…

Puišeļiem bija gan līksmi, gan reizē bezgala skumji ap sirdi, jo abi juta, ka drīz ir jāšķiras.

-   Kā tu zināji, ka tas jādara man? vaicāja Toms.

-   Redzēju vēl kādu, kas ir tevī, klusi atbildēja Zets. -Viņš visu laiku ir tevī, visās tavās dzīvēs… Un būs. Nejau es tevi atradu, bet Viņš man lika tevi atrast.

-   Vai tu redzēji zvēru?

-   Nē, atbildēja Zets. Bet es sapratu, ar ko mums ir jācīnās. Tev jācīnās.

-   Mums, teica Toms. Visiem. Un, mirkli paklu­sējis, bilda: Tās zīmes, kuras tu redzēji ejā un kuru atlūzu man iedevi, tās bija viņu atstātas. To, kurus tu meklē. Lai mēs spētu cīnīties ar zvēru.

-   Es zinu.

-    Bet viņu pašu te vairs nav. Sen vairs nav. Tad Toms gandrīz iesmējās. Tātad pasakas, kurās visādi varoņi cīnās ar zvēru, nemaz nav tik muļķīgas. Un, nesagaidījis apstiprinājumu, paklusu bilda: Vai tu man liksi visu aizmirst? Tevi, šālaika Rūtu, visus pārējos?